Animācijas filmas Straumes (Flow) ietekme uz smadzeņu darbību un mentālo veselību

Animācijas filmas var būt ne tikai izklaide, bet arī spēcīgs emocionāls un psiholoģisks piedzīvojums. Latvijas režisora Ginta Zilbaloža animācijas lente Flow (latviski Straume, 2024) stāsta par kaķi un citiem dzīvniekiem, kas cenšas izdzīvot plūdu pārņemtā pasaulē, un izceļas ar unikālu pieeju – tajā nav dialogu, viss stāstījums notiek vizuāli, ar tēlu rīcību, mūzikas un skaņu palīdzību. Šāds tīri vizuāls naratīvs padara filmu universālu un emocionāli pieejamu jebkuram skatītājam. Zemāk aplūkosim, kā Flow un līdzīgi vizuāli darbi var labvēlīgi ietekmēt cilvēka emocionālo stāvokli, mazināt stresu un veicināt mentālo labbūtību, balstoties uz ekspertu viedokļiem un pētījumu atziņām.

Animācijas stāsti un emocionālais stāvoklis

Animācijas filmu skatīšanās nereti izraisa spēcīgas emocionālas reakcijas un var ietekmēt skatītāja noskaņojumu. Pētījumi liecina, ka animētu īsfilmu saturs tieši modulē skatītāju emocijas – piemēram, pēc pozitīva sižeta īsfilmas noskatīšanās dalībnieki jūtas emocionāli pacilātāki, bet negatīva sižeta filma var pasliktināt noskaņojumu. Citiem vārdiem, vizuālais stāsts spēj uzlabot vai pasliktināt garastāvokli atkarībā no tā emocionālās noskaņas.

Turklāt psihologi uzsver, ka animācijas ar gaišiem, cerību pilniem vēstījumiem (piemēram, par draudzību, ģimeni vai to, ka labais uzvar ļauno) var palīdzēt skatītājiem justies optimistiskākiem un uz laiku aizmirst ikdienas raizes. “Bērnu multfilmas var atjaunot optimismu un dot atelpu no raizēm vai skumjām, tādējādi uzlabojot omu,” skaidro psihoterapeite Lorela Steinberga. Animācijas bieži ietver arī humoru vai sirsnīgus brīžus – smiekli un līdzdzīvošana var kalpot kā emocionāls atslogs, kas mazina spriedzi. Piemēram, citi pētījumi par filmu ietekmi rāda, ka izklaidējošu filmu skatīšanās novērš cilvēka uzmanību no problēmām un izraisa emocijas kā empātiju vai smieklus, kas samazina stresu un uzlabo garastāvokli. Tātad, kvalitatīvs animācijas stāsts spēj sniegt skatītājam pozitīvas emocijas un psiholoģisku komfortu pat salīdzinoši īsā laikā.

Filmas Flow vizuālais stils un stāstījums bez dialoga

Flow veidotāji apzināti izvēlējušies stāstu izteikt bez dialogiem – dzīvnieku varoņi nerunā kā cilvēki, bet rīkojas dabīgi, kā īsti dzīvnieki. Kritiķi atzīmē, ka šī autentiskā dzīvnieku uzvedība piešķir notikumiem īpašu īstumu un padara filmas emocionālos brīžus vēl spēcīgākus. Pats režisors Gints Zilbalodis norāda, ka dzīvniekiem “nedodot cilvēku valodu”, stāsts iegūst svaigu perspektīvu un kļūst patiesāks: skatītājs redz īstus dzīvniekus pārvaram grūtības, nevis antropomorfizētus tēlus, un tāpēc līdzi jušana ir lielāka. Rezultātā filma ir saistošāka un emocionālāka, jo mēs piedzīvojam dzīvnieku cīņu izdzīvot tieši tā, it kā vērotu dabas dokumentālo filmu ar dramatisku sižetu.

 Attēlā: filmas Flow galvenie varoņi – melnais kaķis un viņa neparastie biedri (suns, kapibara un putns) – uz nelielas laivas dodas cauri applūdušai pasaulei. Stāsts tiek izstāstīts tīri vizuāli, bez dialoga, ļaujot skatītājiem pašiem interpretēt dzīvnieku piedzīvoto un emocijas. Šāda pieeja padara filmu saprotamu jebkurā kultūrā un valodā, jo tās universālo vēstījumu veido attēls, mūzika un skaņas.

Tīri vizuāls, bezdialoga stāstījums padara Flow ļoti pieejamu un starpkultūru ziņā universālu. Nav jāveic nekāda tulkošana, ikviens skatītājs, neatkarīgi no valodas, var sekot līdzi notikumiem un just līdzi varoņiem. Kritiķi slavē Flow par spēju veidot aizraujošu atmosfēru ar minimāliem līdzekļiem – “filmas valoda” ir attēls un skaņa, kas kopā rada saprotamu un emocionāli dziļu piedzīvojumu. Zilbalodis atzīst, ka atteikšanās no dialoga ļāva pilnībā izpaust citus kino izteiksmes līdzekļus: mūziku, skaņu, kameru un montāžu, kurus viņš varējis “pagrūst daudz tālāk” nekā ierasts. Tas redzams filmā – mazāk vārdu nozīmē vairāk vizuālu detaļu. Piemēram, katra dzīvnieku kustība vai savstarpējā mijiedarbība tiek rūpīgi animēta, lai bez vārdiem atklātu viņu raksturus un emocijas. Šī “stāsts attēlos” pieeja padara Flow par meditatīvu, plūstošu piedzīvojumu, kurā skatītājs tiek aicināts vienkārši vērot un sajust. Kritiķi pat raksturojuši filmu kā “meditatīvu kinopiedzīvojumu”, kas aizved skatītāju sapņainā pasaulē un dziļi emocionālā ceļojumā.

Vizuālie ritmi, mūzika un skaņa kā emocionālās valodas daļa

Tā kā Flow naratīvs iztiek bez dialogiem, īpaši nozīmīga loma ir vizuālajam ritmam, mūzikai un skaņai. Filmas skaņu celiņš un mūzika būtībā kļūst par tās dialogu – caur tiem tiek nodotas sajūtas, norādes par briesmām vai atvieglojumu un veidota noskaņa. Piemēram, filmas mūzika organiski papildina stāstu un pat “izskaidro” varoņu emocijas un attiecības, lai gan neviens vārdiski neko nepauž. Skaņu dizains Flow uztur stāsta ritmu un spriedzi: dzirdam dzīvnieku balsis (murrāšanu, riešanu, putnu kliedzienus), vides skaņas (ūdens šļakstus, vēju) un muzikālus motīvus, kas kopā veido emocionālu stāstījumu. IndieWire apskatnieki uzsvēruši, ka, lai gan filmā nav dialoga, tās skaņu dizains “runā” skaļi – ar skaņu palīdzību tiek uzturēta stāsta dinamika un skatītāju uzmanība (Zilbalodis ar skaņu režisoru rūpīgi strādājuši pie tā, lai skaņas “stāstītu” filmu).

Nav pārsteigums, ka mūzika un skaņas mākslā spēj tieši iedarboties uz mūsu emocijām un pat ķermeni. Pētījumi par filmu mūzikas ietekmi rāda, ka skaņa var izraisīt fizioloģiskas reakcijas – piemēram, straujāks ritms paātrina sirdsdarbību un ceļ adrenalīna līmeni, pastiprinot spriedzes sajūtu, savukārt lēna, mierīga melodija nomierina pulsu. Līdzīgi arī Flow izmantotās skaņas dažbrīd ir vētrainas un intensīvas (plūdu ainas laikā, lai skatītājs sajustu briesmas), bet citkārt – maigas un rimtas (kad varoņi atpūšas drošībā), tā regulējot emocionālo ritmu visa filmas garumā.

Skaņu efekti filmā piešķir notikumiem telpiskumu un reālismu – piemēram, ūdens šļaksti un vēja brāzmas liek skatītājam it kā “iejusties” laivas braucienā. Šis precīzais audiovizuālais ritms gādā, ka skatītājs ne tikai redz stāstu, bet arī izjūt to ar sajūtām un zemapziņu. Rezultātā daudzi skatītāji atzinuši, ka Flow viņus emocionāli ievilka dziļāk nekā daudzas citas tradicionālas filmas.

Estētisku darbu loma stresa mazināšanā un emocionālajā regulācijā

Mākslas darbi, tostarp filmas, var spēcīgi ietekmēt mūsu fizioloģiju un palīdzēt pārvarēt stresu. Kad mēs aizraujamies ar labu filmu, smadzenes izdala neiroķīmiskas vielas – piemēram, dopamīnu un endorfīnus – kas saistītas ar labsajūtu un relaksāciju. Zinātniskie pētījumi ar neirovizualizāciju rāda, ka ieslīgšana filmas pasaulē samazina aktivitāti smadzeņu apvidos, kas parasti apstrādā stresu (piemēram, amigdala un hipotalāms), tādejādi fizioloģiski mazinot trauksmes līmeni. Citi eksperimenti konstatējuši, ka filmu skatīšanās var pazemināt stresa hormona kortizola līmeni un sirdsdarbības ātrumu, radot nomierinošu efektu organismā. Interesanti, ka pat īslaicīga iemīļotas filmas noskatīšanās dod mērāmu stresa samazinājumu – cilvēki bieži intuitīvi izvēlas filmu skatīšanos kā veidu “atslēgties” no ikdienas spriedzes.

Papildus tūlītējam atvieglojumam, regulāra estētisku baudījumu (piemēram, kino, mūzikas, mākslas) pieredze var uzlabot arī mūsu emocionālās regulācijas prasmes. Piemēram, vienā pētījumā atklājās, ka cilvēkiem, kuri bieži skatās filmas, ar laiku uzlabojas emocionālā pašregulācija – viņi labāk tiek galā ar savām emocijām, kas, savukārt, saistās ar zemāku stresa līmeni ikdienā. Filmu sižeti bieži modelē dažādas dzīves situācijas un to risinājumus, ļaujot skatītājam droši “izdzīvot” emocijas un konfliktus no malas. Tas var kalpot kā sava veida treniņš emocionālajai inteliģencei – identificējoties ar varoņiem, mēs mācāmies atpazīt un pārvaldīt emocijas. Piemēram, bērnu animācijas filmas nereti māca par dusmām, bēdām vai bailēm un kā ar tām tikt galā; šīs mācības neapzināti uzlabo skatītāju spēju regulēt emocijas un veicina veselīgākas reakcijas reālās dzīves situācijās. Kopumā zinātnieki piekrīt, ka mākslas un izklaides izmantošana kā stresa mazinošs līdzeklis ir ļoti daudzsološs virziens mentālās veselības veicināšanā.

Empātijas un refleksijas veicināšana caur stāstu

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki gūst emocionālu labumu no filmām, ir empātija un līdzpārdzīvojums, ko rosina labs stāsts. Neirozinātnē ir atrasts, ka, vērojot ekrānā varoņus un viņu pārdzīvojumus, mūsu smadzenēs aktivizējas empātijas centri – piemēram, priekšējā insula – un tā dēvētie spoguļneironi. Šie neironi “atspoguļo” uz ekrāna redzamās emocijas, ļaujot mums burtiski sajust līdzīgi kā jūtas varoņi.

Rezultātā skatoties animāciju, mēs varam sajust prieku, skumjas vai aizrautību kopā ar tēliem, it kā tie būtu reāli. Šāda emocionālā rezonanse ne tikai padara filmu aizraujošāku, bet arī trenē mūsu spēju just līdzi citiem – tas ir, empātiju.

Flow sižets – dažādu sugu dzīvnieki, kas mācās sadarboties un paļauties cits uz citu, lai izdzīvotu – īpaši veicina līdzjūtību un refleksiju. Vērojot, kā atšķirīgi tēli pārvar aizspriedumus un strādā kopā (piemēram, kaķis sadraudzējas ar suni, lemūrs pārvar savu savtīgumu utt.), skatītājs tiek mudināts pārdomāt sadarbības, draudzības un līdzcietības nozīmi arī savā dzīvē. Filmas noslēgumā skaidri jaušams vēstījums par vienotību un savstarpēju atbalstu, kas liek aizdomāties par mūsu pašu attieksmi pret līdzcilvēkiem un dabu. Kritiķi uzsver, ka Flow aicina reflektēt par spēju pielāgoties un vienoties kopīga mērķa labad, vienlaikus iedvesmojot skatītājos empātiju, cieņu un apziņu par dabas skaistuma un dzīvības trauslumu. Tā, piemēram, filmas ekoloģiskais zemteksts (plūdi kā klimata izmaiņu alegorija) rosina līdzpārdzīvojumu ne tikai pret filmas varoņiem, bet arī plašāku līdzjūtību pret dzīvo dabu un mūsu planētu.

Interesanti, ka animācijas forma pati par sevi atvieglo empātijas veidošanos un smagu jautājumu apceri. Tā kā animētie tēli ir stilizēti un “nereāli”, skatītājs var drošāk pievērsties sarežģītām tēmām, neuzveļot sev pārlieku smagu emocionālu nastu.

Speciālisti atzīmē, ka animācija mēdz “atvieglot” sarežģītas situācijas uztveri – ja reāls cilvēks filmā cieš vai kļūdās, mums ir sāpīgi to redzēt, bet, ja multfilmas varonis piedzīvo līdzīgas grūtības, mēs drīzāk spējam par to pasmaidīt vai filozofiski padomāt, nevis tikai skumt. Līdz ar to animācija ļauj runāt par nopietnām tēmām (zaudējums, bailes, konflikts utt.) saudzīgākā veidā, kas veicina pārdomas un līdzpārdzīvojumu, skatītājam nejūtoties pārlieku apdraudētam vai nospiestam. Flow gadījumā postapokaliptiskā pasaule un izdzīvošanas drāma tiek pasniegta caur dzīvnieku prizmu – tas ļauj emocionāli iesaistīties un just līdzi, vienlaikus uztverot stāsta morāli, bet neieslīgstot bezcerībā.

Neiroestētika: smadzenes un “plūstošas” vizuālās ainas

Neiroestētikas pētījumi – zinātne, kas pēta smadzeņu reakciju uz mākslu un skaistumu – sniedz ieskatu, kāpēc tādas filmas kā Flow spēj nomierināt un harmonizēt mūsu prātu. Izrādās, ka estētiski patīkami vizuālie tēli var izraisīt pat mērogu ziņā pārsteidzošas fizioloģiskas pārmaiņas. Piemēram, konstatēts, ka skaistu dabas ainu vai mākslas darbu vērošana var radīt kardinālu stresa hormona līmeņa kritumu un citus ķermeņa stresa reakcijas mazināšanās efektus. Jau 1980. gados pētījumos atklāja, ka pacienti slimnīcās ātrāk atveseļojas, ja pa logu redz dabas skatus, un ka pat fotogrāfijas ar dabas ainavām spēj nomierināt cilvēka nervu sistēmu, mazinot stresa radītos fizioloģiskos simptomus. Viens no skaidrojumiem slēpjas dabas vizuālajos rakstos: daba ir pilna ar tā sauktajiem fraktāļiem – atkārtojošiem, plūstošiem rakstiem (koku zarojums, mākoņu formas, ūdens viļņi utt.), kurus mūsu smadzenes evolūcijas gaitā iemācījušās uztvert ļoti efektīvi un ar patiku. Kad acs redz šādus ritmiskus, “plūstošus” rakstus, smadzenēs iestājas sava veida rezonanse – mēs tos apstrādājam viegli un ekonomiski, un tas rada labsajūtu un mieru. Tieši tāpēc daudziem cilvēkiem ir tik nomierinoši vērot, piemēram, plūstošu ūdeni, degošas uguns liesmas vai viļņojošus labības laukus – smadzenes šajos attēlos gūst atpūtu no haotiskas, pārslogotas informācijas plūsmas.

Filmā Flow netrūkst ainavu, kas atgādina dabas mierīgo ritmu – sākot ar atklāto okeānu un ūdens plašumu, līdz pat rāmiem brīžiem džungļos starp dzīvībai bīstamiem plūdiem. Šīs ainas vizuāli līdzinās tam, ko psihologi dēvē par “maigo fascināciju”: skati, kas pietiekami saista uzmanību ar savu skaistumu, bet nepārpūlē mūsu uztveri, ļaujot prātam atslābināties un atjaunoties. Tādējādi Flow vizuālā pieredze var funkcionēt gandrīz kā meditācija – lēni, plūstoši kadri ar pārdomātu kompozīciju dod skatītāja smadzenēm iespēju būt klātesošām mirklī bez trauksmes. Ne velti filmas nosaukums ir “Straume” – tā vienlaikus apzīmē gan ūdens plūsmu, gan psiholoģijas konceptu flow (plūsmas stāvokli), kur cilvēks ir pilnībā iegremdēts notiekošajā un izjūt mierpilnu fokusu. Šo stāvokli Flow skatītāji var sasniegt intuitīvi, ļaujoties filmas vizuālajai un muzikālajai plūsmai. Tā rezultātā rodas mindfulness efekts – prāts ir mierīgs, bet uzmanīgs, emocijas plūst dabiski. Šādas pieredzes sekmē psihisko līdzsvaru un var kalpot kā dabisks pretstats ikdienas haosam.

Noslēgumā – Flow kā mentālās veselības resurss

Flow piemīt visas iezīmes, kas nepieciešamas, lai audiovizuāls darbs pozitīvi iedarbotos uz skatītāja psihoemocionālo stāvokli. Tā nomierinošais temps, harmoniskie vizuālie risinājumi un sirsnīgais vēstījums par sadarbību un cerību apvienojas pieredzē, kas skatītājam sniedz gan estētisku baudījumu, gan psiholoģisku atslodzi. Šī filma parāda, kā māksla var kalpot par resursu mentālajai veselībai – ne tikai izklaidējot, bet arī dziedinot. Pētījumi apstiprina, ka mākslas baudīšana uzlabo gan emocionālo, gan kognitīvo funkcionēšanu un spēj vairot laimes, piepildījuma un labsajūtas sajūtu. Tādēļ nav pārsteigums, ka daudzi skatītāji pēc Flow noskatīšanās izjūt iekšēju mieru un pacilātību. Filmas vizuāli poētiskais stāstījums uzrunā zemapziņas līmenī, palīdzot atbrīvoties no stresa, veicinot empātiju un atgādinot par cilvēciskām vērtībām.

Kāpēc Flow var būt vērtīgs resurss mentālajai veselībai? Jo tas apvieno vairākus labvēlīgus elementus:

• māksliniecisku skaistumu, kas priecē smadzenes un mazina trauksmi,

• stāstu, kas iedvesmo cerību un līdzjūtību,

• mierīgu ritējumu, kas ļauj skatītājam uz brīdi aizmirst par ārējo stresu.

Šis darbs apliecina neiroestētikas atziņu, ka estētiska pieredze var dziedēt – pat 85 minūtes skaista animācijas ceļojuma var atstāt paliekoši pozitīvu iespaidu uz skatītāja noskaņojumu un domāšanu. Tāpēc Flow var uzlūkot ne tikai kā izklaidi vai mākslas veikumu, bet arī kā maigu terapijas formu dvēselei, kas veicina emocionālo līdzsvarotību un mentālo labsajūtu ilgtermiņā.

Izmantotie avoti: Animācijas un neirozinātnes pētījumi, psiholoģijas un mākslas zinātnieku atziņas, kā arī filmu kritiķu un paša režisora komentāri, tai skaitā Frontiers, Psychology Today, The New York Times, IndieWire un citi avoti, kas apliecina animācijas filmu, īpaši Flow, pozitīvo ietekmi uz mūsu psihi un labbūtību.

Animācijas filma Flow (Straume) un RigaBrain® smadzeņu līdzsvarošanas seansi ir lielisks piemērs tam, kā vizuālā māksla un neinvazīvas tehnoloģijas var palīdzēt cilvēkam atgūt iekšējo mieru un līdzsvaru. Tāpat kā Flow bez vārdiem uzrunā skatītāja emocijas, ļaujot smadzenēm “atvilkt elpu” un piedzīvot estētisku mieru, arī RigaBrain® seansi, izmantojot NeurOptimal® Dynamical Neurofeedback® tehnoloģiju, piedāvā vidi, kur smadzenes pašas atpazīst savus ierastos darbības modeļus un kļūst elastīgākas un līdzsvarotākas. Abos gadījumos netiek diktēts, kas “jāmaina” – notiek dabisks, neuzspēlēts process, kur smadzenes pašas virzās uz harmoniju un adaptivitāti. Šī līdzība parāda, ka apzināti izvēlēts saturs un vide – vai tā būtu filma vai RigaBrain® seanss – var kļūt par efektīvu resursu mentālajai veselībai un emocionālajai labbūtībai.