Cik atšķirīgas īsti ir vīriešu un sieviešu smadzenes?

Apjomīgā pētījumā atklātas dažas atšķirības starp vīriešu un sieviešu smadzenēm

Cik atšķirīgas īsti ir vīriešu un sieviešu smadzenes? Šis jautājums ir pētīts jau gadu desmitiem, bet Rosalindas Frenklinas universitātes neirozinātnieces Līzas Eliotas (Lise Eliot) vadītais meta-pētījums ir pirmais, kurā šo plašo singulāro pētījumu secinājumi apvienoti vienotā meta-analīzē. Un atbilde ir: vīriešu un sieviešu smadzenes neatšķiras gandrīz nemaz.

“Vīriešu un sieviešu smadzenes nedaudz atšķiras, taču galvenais secinājums ir tas, ka šīs atšķirības skaidrojamas ar smadzeņu izmēru, nevis, kā lielai daļai labpatiktos domāt, dzimumu,” saka doktore Eliota. “Dzimuma atšķirības smadzenēs ir sīkas un nekonsekventas, īpaši, ja tiek ņemts vērā indivīdu smadzeņu izmērs.”

Žurnālā Neuroreligious and Biobehavioral Reviews publicētajā pētījumā “Dunkance the ‘dimorphism’: Comprehensive Syncure of human brain studies” konstatēts, ka izmērs ir vienīgā skaidrā atšķirība starp vīriešu un sieviešu smadzenēm. Sieviešu smadzenes ir aptuveni par 11 procentiem mazākas nekā vīriešu smadzenes – proporcionāli dzimumu ķermeņu izmēriem. Mazākas smadzenes pieļauj noteiktas īpašības, piemēram, nedaudz augstāku pelēkās vielas attiecību pret balto vielu un augstāku neirālo savienojumu attiecību starp cerebrālajām puslodēm, salīdzinot ar savienojumiem katras puslodes ietvaros.

“Tas nozīmē, ka smadzeņu atšķirības starp augumā lieliem un maziem vīriešiem ir tikpat lielas kā smadzeņu atšķirības starp vidējo vīrieti un sievieti,” turpina doktore Eliota. “Un svarīgi, ka neviena no šīm atšķirībām, kas saistītas ar izmēru, nevar tikt saistīta ar vīriešu un sieviešu uzvedības atšķirībām, piemēram, empātiju vai telpiskajām prasmēm.”

Nu, lūk, un te sākas diskusijas dažādās aprindās, jo šis nav stāsts, kas parasti tiek tiražēts attiecībā uz dzimumatšķirībām cilvēku smadzenēs. “Pētnieki ir klusībā uzkrājuši milzīgus datu apjomus, salīdzinot vīriešu un sieviešu smadzenes,” turpina doktore Eliota, “bet līdz šim šie dati netika apvienoti, lai izdarītu visaptverošus secinājumus. Mēs esam to paveikuši.”

Dr. Eliota un viņas līdzstrādnieki – Čikāgas Medicīnas skolas noslēguma gada studenti – veica trīs desmitgades ilgu pētījumu metasintēzi, kur pielīdzināja simtiem lielāko un visvairāk citēto smadzeņu attēlveidošanas pētījumu, kuri bija vērsti uz 13 atšķirīgiem varbūtējo dzimumu atšķirību pieņēmumiem. Lielākoties’ viņi neatrada gandrīz nekādas atšķirības, kas plaši reproducētas – piemēram, cerebrālās garozas specifisko reģionu tilpums vai biezums vīriešiem un sievietēm bieži vien atšķiras. Tomēr metasintēzē gūts apliecinājums, ka noteiktie reģioni ievērojami atšķiras starp pētījumiem – tātad drīzāk runa varētu būt par populācijām, nevis dzimumiem. Bet vīriešu un sieviešu smadzeņu atšķirības dažādās populācijās, piemēram, ķīniešu un amerikāņu, arī ir vāji izplatītas, kas nozīmē, ka faktiski nav universāla marķiera, kas atšķirtu vīriešu un sieviešu smadzenes.

Nedaudzas pazīmes, kas, visticamāk, atšķiras, ir visai niecīgas. “Amigdalas jeb smadzeņu mandeles apjoms (olīvkrāsas daļa, kas ir svarīga sociāli emocionālajai uzvedībai), vīriešiem ir tikai par 1% lielāks.”

Pētījumā arī tiek atspēkots, ka vīriešu smadzenes ir mazāk izteikti neirāli sasaistītas, un tas nozīmētu, ka katra puslode darbojas drīzāk neatkarīgi, turpretī sieviešu smadzeņu puslodes ir labāk savienotas un it kā tāpēc darbojas saskaņotāk. Arī šeit gūts apliecinājums, ka mēs dzīvojam stereotipos: šāda atšķirība ir ārkārtīgi maza – tā veido pat mazāk nekā 1%.

Pēdējā sadaļa pētījuma uzmanības centrā bija saistīta ar funkcionālās MRI izmantošanu. Šī metode ļauj neirozinātniekiem saskatīt smadzeņu aktivitāti, kas “iedegas” konkrētu mentālu uzdevumu izpildes laikā. Šāda diagnostika tiek plaši izmantota, meklējot vīrišķās un sievišķās atšķirības valodas, telpisku un emocionālu uzdevumu izpildes laikā.

Dr. Eliotas komanda atklāja ārkārtīgi sliktus ticamības rādītājus dzimuma atšķirību konstatējumos — gandrīz visi specifiskie smadzeņu apgabali, kas iepriekš tika klasificēti kā atšķirīgi starp vīriešiem un sievietēm, nekad nav tikuši replicēti atkārtotos pētījumos. Šāda vāja reproducējamība atbilst Stenfordas Universitātes kritēriju sarakstam, ar kuru palīdzību var pierādīt “nepatiesu atklājumu” vai nepatiesi pozitīvu atklājumu pārmērīgu publicēšanu zinātniskajā literatūrā. “Publicitātes neobjektivitāte ir bieži sastopama dzimumu atšķirību pētījumos,” piebilst Eliota, “jo šī tēma rada lielu interesi ne tikai pētnieku, bet arī populārzinātniskas literatūras autoru lokā.”

Ko varam secināt? Nepastāv tāda lieta kā “vīriešu smadzenes” un “sieviešu smadzenes”.

“Patiesība ir tāda, ka nav universālu smadzeņu pazīmju, kas atšķirtos starp dzimumiem. Drīzāk smadzenes ir definējamas gluži kā citi orgāni, piemēram, sirds un nieres, kas ir pietiekami līdzīgi, lai diezgan veiksmīgi tiktu pārstādīti starp sievietēm un vīriešiem.”

Arī RigaBrain smadzeņu treniņu kabinetā, mēs nedālām – vīriešiem domātie un sievietēm domātie treniņi.

Avots: Lise Eliot, Adnan Ahmed, Hiba Khan, Julie Patel. Dump the ‘dimorphism’: Comprehensive synthesis of human brain studies reveals few male-female differences beyond size. Neuroscience & Biobehavioral Reviews, 2021; 125: 667