Kad bērnam dara pāri. Neirobioloģiskais skaidrojums
Mēs saprotam, kā bērna sišana var traumēt attīstībā esošas smadzenes, bet kā ar daudz biežāk izplatīto bērnu psiholoģisko vardarbību? Tā kā emocionāla vardarbība nav fiziska, šiem bērniem visbiežāk iesaka notikumam vienkārši “tikt pāri”.
Attīstības neiropsihiatrs Mārtins Teičers (Martin H. Teicher) atklāj, ka zinātnieki šobrīd padziļināti pēta šo tēmu, un ir atklāta visu veidu vardarbības saistība ar gan negatīvām izmaiņām smadzenēs, gan psihiskām problēmām - sākot no panikas lēkmēm līdz posttraumatiskā stresa sindromam. Pētot psihiatrisko slimnīcu pacietus, pētnieki saredz saistības starp piedzīvotu emocionālo vardarbību bērnībā un dažu personības iezīmju un traucējumu attīstību vēlāk dzīvē.
PSIHIATRISKO SLIMĪBU “AUGSNE”
Fiziskā, seksuālā un psiholoģiskā trauma bērnībā var izraisīt psihiskus traucējumus, kas parādās bērnībā, pusaudža vai pieaugušā vecumā. Cietušā bērna dusmas, kauns un izmisums, kas netiek pārstrādāts, nākotnē izpaužas kā simptomu kopums un rada, piemēram, depresiju, nemieru, pašnāvības domas un pēctraumatisko stresa sindromu. Šis simptomu kopums var tikt arī vērsts uz āru un izpausties kā agresija, impulsivitāte, likumpārkāpumi, hiperaktivitāte un narkotisko vielu lietošana.
Bērnības trauma var veicināt virkni psihisku traucējumu. Viens no tiem ir somatoformie traucējumi (pazīstami arī kā psihosomatiskie traucējumi), kad pacientiem rodas fiziskas sūdzības, kurām nav redzama medicīniska iemesla. Bieži sastopami ir arī panikas traucējumi ar agorafobiju, kad cilvēkam ir nepārvaramas bailes iziet no mājas, pamest drošo vietu.
Sarežģītāki, atšķirīgi ārstējami traucējumi, kas ir izteikti saistīti ar vardarbību pret bērnu, ir robežstāvokļa personības traucējumi un disociatīvā identitāte. Visu papildina dusmas, kas visbiežāk ir vērstas uz sevi.
Un, protams, ir arī pēctraumatiska stresa traucējums (PTSD), kas visbiežāk novērojams cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši ļoti traumatisku pieredzi, kas saistīta ar ievainojumiem vai draudiem dzīvībai. Vēsturiski tas tika atklāts kara veterāniem, un mūsdienās zinātnieki uzskata, ka PTSD izraisa arī dabas katastrofas, vardarbība pret bērniem un citas izteikti negatīvas, stresa pilnas pieredzes. Cilvēki ar PTSD traumas pieredzi piedzīvo atkal un atkal – kā vīzijas apzinātā stāvoklī vai sapņojot, un viņi aktīvi izvairās no situācijām, kas var atkal un atkal uzjundīt šīs atmiņas. Kā papildus blaknes bieži ir minimāla interese par agrāk cilvēkam nozīmīgām aktivitātēm un cilvēkiem, ierobežota spēja paust emocijas vai tieksme atteikties no citu cilvēku kompānijas. Šie cilvēki ir viegli uzbudināmi, viņiem vērojami bieži dusmu uzliesmojumi, ir sarežģīti koncentrēties vai gluži otrādi – cilvēks ir pārspīlēti uzmanīgs, un pārspīlē savas atbildes reakcijas uz parastiem, ikdienišķiem notikumiem.
KAS NOTIEK SMADZENĒS?
Gadsimtiem ilgi zinātnieki ir strīdējušies par dzīves laikā iegūtas pieredzes relatīvo nozīmi attiecībā pret ģenētisko mantojumu cilvēka smadzeņu un uzvedības attīstībā. Tagad mēs zinām, ka mūsu gēni nodrošina mūsu smadzeņu darbības pamatu, bet neskaitāmās neirālās saites tiek saskaņā ar pieredzi, kuru cilvēks dzīves laikā gūst.
Emocionālās vardarbības trauma izraisa tādu kā “seku kaskādi”, tai skaitā izmaiņas hormonos un neirotransmiteros, kas nodrošina smadzeņu reģionu attīstību. Debašu un pētījumu ceļš gan bijis ilgs, taču šobrīd zinātnieki ir pārliecinājušies, ka tieši traumas izraisa smadzeņu bojājumus, nevis otrādi.
Pētījumos konstatēta smadzeņu izmaiņu “shēma”, kas saistīta tieši ar vardarbību pret bērnu. Tai ir četras galvenās sastāvdaļas:
Limbiska uzbudināmība - deniņu daivas epilepsija (TLE) un palielināts klīniski nozīmīgu EEG (smadzeņu viļņu) noviržu biežums.
Kreisās puslodes diferenciācija, kas izpaužas visā smadzeņu garozā un hipokampā (iesaistīts atmiņas izgūšanas procesos).
Kreisās un labās smadzeņu puslodes integrācija, ko raksturo izteiktas puslodžu aktivitātes pārmaiņas, atsaucot atmiņā pagātnes pieredzi, kā arī nepietiekami attīstītas smadzeņu daļas, kas savieno šīs abas puslodes.
Nepareiza aktivitāte smadzeņu saiklī (slānis starp abām smadzeņu puslodēm), kam ir nozīmīga loma emocionālā un uzmanības līdzsvara nodrošināšanā un elektriskās aktivitātes regulācijā limbiskajā sistēmā.
NO NEIROBIOLOĢIJAS UZ SIMPTOMOLOĢIJU
Zināms, ka vardarbība pret bērnu ir saistīta ar pārmērīgu neironu uzbudināmību, elektroencefalogrammā (EEG) nolasāmām patoloģijām un simptomiem, kas liecina par deniņu daivas epilepsiju. Tā saistīta arī ar kreisās puslodes smadzeņu garozas un kreisā hipokampa samazināšanos, kā arī palēninātu smadzeņu aktivitāti smadzeņu saiklī. Tāpat pētījumos gūts skaidrs apliecinājums agrīnās vardarbības negatīvajai ietekmei uz bērna smadzeņu attīstību.
Ar vardarbību pret bērnu ir saistīti vairāki vēlāk dzīvē attīstījušies psiholoģiskie traucējumi. Viens no tiem ir depresija vai nepārtraukti klātesošs paaugstināts risks tās attīstībai. Vairums zinātnieku uzskata, ka depresijas iestāšanās varētu notikt kreisās frontālās (pieres) daivas aktivitātes samazināšanās dēļ. Arī limbiskās sistēmas pārmērīga elektriskā uzbudināmība un izmaiņas to receptoru attīstībā, kas atbild par trauksmi, lielā mērā nosaka trauksmes un pat panikas traucējumu rašanās iespējamību, kā arī palielina posttraumatiskā stresa traucējumu risku. Izmaiņas smadzeņu neiroķīmijā palielina arī hormonālo reakciju uz stresu, veicinot hiperaktivitātes izpausmes uzvedībā. Savukārt labās puslodes aktivizēšanās var radīt cilvēka personības izmaiņas – izteiktu, pat patoloģisku aizdomīgumu un neapslāpējamu vēlmi paust negatīvas idejas, viedokļus.
Konstatēts arī, ka 30 procenti bērnu ar smagas emocionālās vardarbības pieredzi pēcāk cieš no uzmanības deficīta ar hiperaktivitāti traucējumiem (UDHS), kas saistīts ar to, ka smadzeņu saiklis neattīstās normālā lielumā.
Kāds ir secinājums? Izrādās, ka pacienti ar nepietiekami savstarpēji “komunicējošām” smadzeņu puslodēm savā uzvedībā var pēkšņi un strauji novirzīties no loģiskās domas uz, piemēram, ļoti negatīvu, kritisku un nestabilu emocionālu stāvokli. Ļoti nekonsekventa vecāku uzvedība (piemēram, reizēm mīlošs, dažkārt nepieņemošs, no bērna distancējies) var radīt tā saucamo ambivalento piesaisti, un bērns šo uzvedības modeli izmanto attiecību veidošanā turpmāk dzīvē – tā vietā, lai attiecības attīstītu kā pieņemošas un uzticības pilnas, bērns, pamatojoties pieredzē ar saviem vecākiem, veido divus diametrāli pretējus attiecību veidus vienās un tajās pašās attiecībās – te pieņem, te pilnībā atgrūž otru.
KO DARĪT?
Pētnieki šobrīd cenšas izprast, kā iespējams kompensēt emocionālas vardarbības rezultātā nepareizi attīstījušās smadzeņu daļas.
Līdz brīdim, kad tiks atrasti citi risinājumi, prioritāte ir vardarbības apstādināšana pēc iespējas agrīnākā vecumposmā, kad bērna smadzenes vēl ir izteikti plastiskas (pirms pubertātes sasniegšanas), palielinot iespējas mazināt vai pat novērst vardarbības sekas.
Avoti:
1. Finkelhor DA. A Sourcebook on Child Sexual Abuse. Beverly Hills, CA: Sage Publications; 1986.
2. Herman JL, Perry JC, van der Kolk BA. Childhood trauma in borderline personality disorder. American Journal of Psychiatry. 1989;146:490-5.
3. Putnam RW, Post RM, Guroff JJ. One hundred cases of multiple personality disorder. Journal of Clinical Psychiatry. 1986;47:285-93.
4. Spiers PA, Schomer DL, Blume HW, Mesulam MM. Temporolimbic epilepsy and behavior. In: Mesulam MM, ed. Principles of Behavioral Neurology. Philadelphia: F.A. Davis; 1985:289-326.
5. Teicher MH, Glod CA, Surrey J, Swett C. Early Childhood Abuse and Limbic System Ratings in Adult Psychiatric Outpatients. Journal of Neuropsychiatry and Clinical Neurosciences. 1993;5:301-6.
6. Ito Y, Teicher MH, Glod CA, Harper D, Magnus E, Gelbard HA. Increased prevalence of electrophysiological abnormalities in children with psychological, physical, and sexual abuse. Journal of Neuropsychiatry and Clinical Neurosciences. 1993;5:401-8.
7. Ito Y, Teicher MH, Glod CA, Ackerman E. Preliminary evidence for aberrant cortical development in abused children: a quantitative EEG study. The Journal of Neuropsychiatry and Clinical Neurosciences. 1998;10:298-307.
8. Bremner JD, Randall P, Vermetten E, et al. Magnetic resonance imaging-based measurement of hippocampal volume in posttraumatic stress disorder related to childhood physical and sexual abuse—a preliminary report. Biological Psychiatry. 1997;41:23-32.
9. Stein MB. Hippocampal volume in women victimized by childhood sexual abuse. Psychology Medicine. 1997;27:951-9.
10. Schiffer F, Teicher MH, Papanicolaou AC. Evoked potential evidence for right brain activity during the recall of traumatic memories. Journal of Neuropsychiatry and Clinical Neurosciences. 1995;7:169-75.
Comentários