Kas ietekmē smadzeņu darbību iemīlēšanās laikā?

Kāpēc mēs sakām, ka iemīloties ir izveidojusies ķīmija starp diviem cilvēkiem? Kāpēc jūtamies savādāk, kad esam iemīlējušies? Atbilde uz šiem jautājumiem pēdējā laikā sāk kļūt arvien aktuālāka. Smadzenēm šādi liek justies hormoni un virkne ķīmisku reakciju, kas norisinās iemīlēšanās laikā.

Bioloģijas antropoloģe Helēna Fišere no Vastu Rodžersas Universtātes ir ierosinājusi trīs iemīlēšanās posmus. Katru iemīlēšanās posmu pavada noteikti hormoni.

1.Posms – Iekāre. Hormoni – dzimumhormoni: testosterons un estrogēns – attiecīgi vīriešiem un sievietēm.

2.Posms – Pievilkšanās – spēcīgas simpātijas. Hormoni – adrenalīns, dopamīns un serotonīns.

Adrenalīns – „piedalās” stresa situācijās. Izpaužas, kad satiekat jaunu interešu objektu – paātrinās sirdsdarbība, izdalās sviedri un mute kļūst sausa.

Dopamīns – pārbaudot pārus, kas iemīlējušies nesen, atklājās, ka asinīs ir augsts dopamīna daudzums. Šī ķīmiskā viela stimulē iekāri un eiforiju. Šim hormonam ir līdzīga iedarbība kā kokaīnam. Iemīlējušies pāri izrāda līdzīgas pazīmes – palielināts enerģijas daudzums, mazāka nepieciešamība pēc miega un pārtikas.

Serotonīns – iemīlēšanās laikā asinīs ir zems serotonīna līmenis, tāpēc mīļotais cilvēks visu laiku ir domās, un cilvēku pavada neizskaidrojama vēlme to satikt atkal un atkal.

Agrīnajā iemīlēšanās fāzē mainās domāšana. Psihiatrs no Itālijas, dr. Donatella Marazziti analizēja 20 iemīlējušos pāru smadzeņu darbības mehānismu. Psihiatrs noskaidroja, ka nepārtraukta domāšana par savu partneri ir līdzīga obsesīvi-kompulsīviem traucējumiem. Analizējot asins paraugus, Marazziti atklāja, ka serotonīna līmenis asinīs ir tikpat zems, cik pacientiem ar obsesīvi –kompulsīviem traucējumiem.

Obsesīvi kompulsīvus traucējumus raksturo uzmācīgas domas, kas izpaužas pacienta vēlmēs pēc pretējām darbībām. Obsesīvas domas ir idejas, iedomas vai impulsi, kas atkal un atkal nāk prātā stereotipiskā veidā. Domas parasti ir mokošas, tomēr daži tās atzīst par pašu radītām. Kompulsīvās darbības vai rituāli atkal un atkal stereotipiski atkārtojas; tas it kā pasargā no kāda objektīvi mazticama atgadījuma, kas biedē un, pēc pacienta domām, varētu kaitēt. Pacienti parasti izjūt trauksmi, paši atzīst, ka šādas darbības ir nevajadzīgas, neproduktīvas, un viņi atkārtoti mēģina tām pretoties.

3.Posms – pieķeršanās. Hormoni – oksitocīns, vazopresīns. Pieķeršanās posmam ir jābūt, lai noturētu cilvēkus kopā un lai tie radītu un audzinātu bērnus.

Oksitocīns – glāstu hormons. Spēcīgi izdalās sievietēm un vīriešiem orgasma laikā. Tas, iespējams, rada padziļinātas jūtas pāriem un stiprina attiecības, liek justies viens otram tuviem pēc tam, kad ir bijis sekss. Teorija vēsta, ka pāriem, kas bieži nodarbojas ar seksu, ir izteiktāka atbildības sajūta pret attiecībām.

Vazopresīns – ir vēl viens svarīgs hormons pāru ilgtermiņa saistībām, kurš arī izdalās pēc seksa.

Izmantotā literatūra: Helēna Fišere no Vastu Rodžersas Universtātes

Ja nevari palaist kādu, nāc uz RigaBrain seansiem, lai Tavas smadzenes palīdz sakārtoties. https://www.rigabrain.com/pieteikties