Kā atmiņa mums palīdz novērtēt šobrīd notiekušās situācijas?

Zinātnieki jau sen zina, ka noteikta smadzeņu daļa – hipokamps – ir ļoti svarīgs ilgtermiņa atmiņai. Northwest Medicine pētījumā nu ir atklāts, ka arī tam ir liela nozīme arī īstermiņa atmiņas formēšanā un lēmumu pieņemšanā.

Atklājumi izgaismo to, kā hipokamps stimulē atmiņu un izziņas spējas un kā tas ietekmē ar atmiņu saistītās novecošanās un neirodeģeneratīvo slimību rašanos, piemēram, demenci, norāda pētījuma autori. Pētījumā zinātnieki novēroja dalībnieku smadzeņu aktivitāti un izsekoja viņu acu kustības, dalībniekiem aplūkojot dažādus sarežģītus attēlus.

Zinātnieki atklāja, ka, vizuāli aplūkojot vidi ap sevi un uzņemot jaunu informāciju, hipokamps tiek aktivizēts, izmantojot īslaicīgo atmiņu – tiek pieņemts, ka šāds mehānisms smadzenēs veidojas, lai labāk apstrādātu jaunu vizuālo informāciju, kas palīdzētu mums ātri pārvērtēt situācijas, kurās esam pašlaik.

Kā atmiņa palīdz mums novērtēt jaunu vidi?

Iedomājieties sevi ejam pa ielu. Jūs pamanāt dīvaini novietotu mašīnu. Varbūt jūs atskatāties un dodaties tālāk. Taču, redzot, ka tās atrašanās vietai tuvojas ātrā palīdzība un ugunsdzēsēju mašīna, jūs atskatāties atpakaļ, lai vēlreiz novērtētu potenciāla negadījuma vietu – vai tiešām palīdzības dienesti dodas tieši uz to? Izmantojot īslaicīgo atmiņu, hipokamps veido paliekošu jeb ilgtermiņa “nospiedumu” smadzenēs – atmiņu par šo situāciju. “Jebkurā brīdī jūsu smadzenes var likt acu kustībām būt daudz straujākām, bet cilvēks to parasti nepiefiksē,” saka pētījuma autors Džeimss Kragels (James Kragel), zinātnieks Ziemeļrietumu universitātes Feinbergas Medicīnas skolā. “Mūsu atklājumos esam guvuši pārliecību, ka hipokamps izmanto īstermiņa atmiņu, lai informētu smadzenes par to, kur skatās acis, tādējādi dodot signālu vizuālajai sistēmai apgūt un no jauna novērtēt vidi situācijā, kurā cilvēks tieši šajā brīdī atrodas.” “Šie atklājumi liek mums kā pētniekiem uzsvērt, ka, lai gan no hipokampa atkarīgā atmiņa parasti tiek uzskatīta par saistāmu ar pagātni, patiesībā tā šobrīd darbojas, lai optimizētu mūsu uzvedību un lēmumu pieņemšanu,” turpina Kragels. “Tas ir būtiski, lai saprastu, kāda ir hipokampa funkcija, un attīstītu efektīvus ārstēšanas veidus atmiņas traucējumu gadījumos.”

Sekojot acu kustībām, lai uzzinātu vairāk par atmiņu, pētījums tika veikts ar epilepsijas pacientiem, kuriem Ziemeļrietumu memoriālajā slimnīcā veica neiroķirurģisku manipulāciju, lai noteiktu krampju avotu. Šo cilvēku smadzenēs tika implantēti elektrodi, lai kartētu ar krampjiem saistītu smadzeņu aktivitāti. Uzturoties epilepsijas uzraudzības blokā, pētījuma dalībnieki veica atmiņas uzdevumu, kam sekoja atmiņas pārbaude. Testa laikā dalībnieki norādīja, vai viņiem demonstrētais attēls ir jau redzēts vai jauns. Visā uzdevuma laikā pētnieki vienlaicīgi fiksēja gan acu kustības, gan neirālo aktivitāti, lai sasaistītu hipokampa aktivitāti ar atmiņas vadītām darbībām / lēmumiem. Pirmo reizi pētot attēlu, dalībnieki bieži vien atkal un atkal atskatījās uz kādu punktu, uz kuru pirms tam bija skatījušies simtiem milisekundes. Šīs acu kustības uzlaboja atmiņu, piemēram, atceroties, kur atrodas kāds konkrēts simbols attēlā, kas pēc Kragela domām palīdzēja radīt paliekošas atmiņas par attēlu un tā elementiem.

Arī RigaBrain ® smadzeņu treniņu centra apmeklētāji stāsta, ka pēc seansa apmeklējuma uzlabojas īstermiņa atmiņa.