Kādēļ daļa cilvēku nekad nepiedzīvo depresiju?

“Varam iedomāties nogriezni, kura vienā galā atrodas cilvēki, kas ir viegli ievainojami, neaizsargāti pret depresiju, un, piedzīvojot noteiktas intensitātes negatīvas emocijas, vai pat nepiedzīvojot tās vispār, sasirgst ar depresiju. Otrā galā atrodas cilvēki, kuri dzīves laikā saskārušies ar daudz un dažādām problēmām, taču spējuši saglabāt pozitīvu skatījumu uz lietām un nav ļāvušies grūtsirdībai,” apgalvo Mančesteras Universitātes psiholoģijas doktore Rebeka Eliota (Dr Rebecca Elliottt). Viņasprāt, lielākā daļa no mums atrodas kaut kur pa vidu šim nogrieznim.

Mūsu dzīve sastāv no lielākiem un mazākiem, nozīmīgiem un mazāk nozīmīgiem notikumiem, daži no tiem var kalpot par katalizatoru, lai attīstītos depresija. Liela daļa cilvēku kaut reizi dzīvē piedzīvo notikumus, kas it nemaz nerada prieku – atlaišana no darba, laulības šķiršana, smagi zaudējumi vai citas neveiksmes. Taču kādēļ daļa cilvēku ieslīgst depresijā, bet otra daļa nē? Kas tam par iemeslu?

Cilvēkus, kas pārdzīvojuši neveiksmes un nav saslimuši ar depresiju psihiatrijā mēdz dēvēt par ļoti elastīgiem, vai pat imūniem.

Lūk Mančesterā veiktā pētījuma dalībnieka Ārona stāsts: “Savulaik man bija savs bizness, taču pienāca grūti laiku un man nācās to slēgt. Tajā mirklī zaudēju savu darbu, ienākumus un arī mājas. Taču es esmu laimīgs cilvēks. Katram ir stresa pilni notikumi dzīvē, un tas ir normāli, ja izjūtam negatīvas emocijas, drīzāk jau kaut kas ar mani nebūtu kārtībā, ja visu laiku tikai priecātos. Jāteic gan, ka man nekad dzīvē nav bijušas depresijas epizodes. Bērnībā, kad pirmo reizi apzinājos, ka esmu homoseksuāls, es sākumā to paturēju pie sevis un nestāstīju to ne vecākiem, ne draugiem, līdz kļuvu vecāks. Domāju šī klusēšana veidojusi manī spēcīgus aizardzības mehānismus, kas ļāvuši tikt galā ar sarežģītām situācijām vēlākā dzīvē. Mans uzskats ir šāds: ja reiz ir radusies problēma, tad tai noteikti ir arī risinājums. Tas nenozīmē, ka nekad nesaskaros ar sarežģījumiem dzīvē, es tikai domāju, ka vienmēr ir iespējams rast risinājumu visās situācijās.”

Taču kādēļ gan daļai cilvēku piemīt šī elastība un daļai ne? Vai tā ir iegūta dzīves laikā, iemācīta, vai esam ar to jau piedzimuši? Vai to iespējams notvert un apzināt smadzenēs notiekošajās ķīmiskajās reakcijās? Vai smadzeņu viļņos? Smadzeņu elektriskajā aktivitātē? Un ja mēs to uzzinātu, vai mēs varētu izmantot savā labā?

Atbilde uz šo jautājumu pagaidām laikam ir tikai viena- tas nav īsti zināms. Taču mēs gribētu zināt, un mums tas patiešām noderētu, jo šobrīd pasaulē ar depresiju slimo 121 miljons cilvēku.

Mančestresa Universitātes psihiatrijas profesors Bils Deakins (Bill Deakin) apgalvo, ka piektā daļa Lielbritānijas populācijas kādā savas dzīves brīdī sastopas ar depresiju. Satraucošākais ir tas, ka saslimstība ar depresiju strauji pieaug un ar to sāk slimot gados arvien jaunāki cilvēki.

Rebeka Eliota un Bils Deakins apvienojuši savus spēkus, lai izpētītu, kas tad īsti notiek smadzenēs, un kāda ir to daba saistībā ar mūsu gadsimta slimību-depresiju. Šie pētnieki uzskata, ka šāda izpēte nepieciešama, lai spētu pilnvērtīgāk palīdzēt cilvēkiem, kas cieš no tās.

Pētījumā piedalījās gan cilvēki, kas dzīves laikā ir saskārušies ar depresijas epizodēm, gan arī tādi, kuri nekad to nav piedzīvojuši. Sākumā pētnieki iepazinās ar savu priekšgājēju pētījumiem un atklājumiem par fenomenu, ko dēvējam par post-traumatiskā stresa sindromu. Pamatojoties uz šo informāciju, pētnieki izdalīja vairākas ar smadzeņu darbību saistītas lietas, kas ietekmē elastību un noturību pret depresiju. Tās ir kognitīvā elastība – spēja pielāgot savu domāšanu dažādās situācijās, un tas, uz ko mūsu smadzenes spēj vairāk koncentrēties – uz labo vai slikto pieredzi.

Emocionālā atmiņa

Katrs pētījuma dalībnieks tika iedalīts kādā no četrām grupām, kurās kombinējās šādas pazīmes – augsta vai zema stresa pakāpe ikdienā un depresijas esamība vai neesamība. Tika kontrolēts katra dalībnieka stresa hormonu līmenis, kā arī veikti smadzeņu izmeklējumi ar magnētiskās rezonanses aparatūru, kas ļauj apzināt, kurās smadzeņu daļās vērojama aktivitāte, veicot specifiskus uzdevumus.

Rebeka Eliota stāsta: “Vienā no šiem uzdevumiem demonstrējām dalībniekiem attēlus, kuros redzami cilvēki noteiktos emocionālajos stāvokļos – skumji, priecīgi, laimīgi, dusmīgi utt. Cilvēkiem bija jāatceras šos attēlus. Kad šie attēli tika rādīti atkārtoti, sajauktā secībā, kopā ar jauniem attēliem, pētījuma dalībniekam bija jāpasaka, vai viņš šo attēlu jau ir redzējis, vai redz to pirmo reizi. Ar šī uzdevuma palīdzību iespējams noteikt cilvēka emocionālo atmiņu – kāda veida emocijas viņš vairāk pamana apkārtējos, un kuras atceras labāk.

Tā kā pētījums vēl nav pabeigts, tad pētnieki pagaidām nesteidz apgalvot, ka starp dažādām respondentu grupām vērojamas būtiskas atšķirības smadzeņu aktivitātē kādos noteiktos smadzeņu rajonos. Taču noteikta sakarība gan ir novērota. “Cilvēki, kuri ir noturīgāki pret depresiju, vairāk atceras un atpazīst attēlus, kuros redzami priecīgi cilvēki un retāk atpazīst sejas, kurās redzamas skumjas vai bailes,” teic Rebeka Eliota. Tātad jo vairāk pozitīvu vārdu un seju pamana un atceras cilvēks, jo elastīgāks un noturīgāks pret depresiju viņš ir.

Tieši kā cilvēku labā izmantot šos Mančesteras Universitātē veiktos atklājumus pētnieki vēl nav izdomājuši. Viens ir skaidrs – noturība pret depresiju vai elastība ir vairāku faktoru- gēnu, ķermeņa, smadzeņu aktivitātes un dzīves pieredzes mijiedarbības rezultāts.

Pētnieki cer, ka nākotnē atklājumus par smadzeņu viļņu aktivitāti varēs izmantot arī depresijas ārstēšanā.

Brīnumzāles, kas nodrošinātu noturību pret depresiju?

Pētnieks Bils Deakins cer nākotnē izveidot depresijas slimnieku profilu, kas tiktu veidots, balstoties uz atklājumiem par smadzeņu viļņu aktivitāti. Šāda profila izveide varētu palīdzēt izvēlēties vislabāko ārstēšanas veidu depresijas slimniekiem.

Ar depresiju sirgstošajiem var būt pilnīgi normāli funkcionējoši kognitīvie procesi – spēja analizēt, sintezēt, atcerēties, vispārināt, lasīt, rakstīt, skaitīt, rēķināt, vienīgā problēma var būt pārlieku bieža kavēšanās skumjās, drūmās domās. Pēc Bila Deakina domām, šādas depresijas formas ārstēšanai lieliski var palīdzēt izrunāšanās, iespējams, psihologa apmeklējums.

Neskatoties uz bažām, pētnieku mērķis ir atrast veidu, kā stimulēt un sekmēt smadzeņu noturību pret depresiju. Kā pierādījums tam, ka tas ir nepieciešams ir Mančesteras pētījuma dalībnieces Paulīnes stāsts. Palīne ir trīs bērnu māmiņa, kas audzina savas atvases viena. Lai tiktu galā ar finansēm, viņai nākas rauties darbos no rīta līdz vakaram. Paulīne vairākkārt ir piedzīvojusi depresijas episodes, kad pilnīgi izolējusies no sabiedrības. Paulīne par savu slimību stāsta šādi: “Emocionāli biju pilnīgi nodalījusies no sabiedrības. Vēlējos vien gulēt gultā un raudāt. Kad kļuva tik slikti, ka pat negribēju būt kopā ar saviem bērniem, es beidzot devos pie ārsta.” Un Paulīnes stāsts nav retums mūsdienu sabiedrībā.

Tādēļ noturība pret depresiju vai elastība ir tieši tas, kas mūsu smadzenēm nepieciešams

.

Daži fakti par depresiju:

1. Ar depresiju slimo apmēram 121 miljons iedzīvotāju.

2. Lielākoties slimo pasaules attīstītāko valstu iedzīvotāji.

3. Tikai 25% depresijas slimnieku saņem efektīgu ārstēšanu.

4. 2011. gadā veiktā pētījumā noskaidrots, ka ar depresiju biežāk saslimst cilvēki augsti attīstītās pasaules valstīs, apmēram 15% no populācijas, kur ienākumu līmenis iedzīvotājiem ir salīdzinoši augsts, savukārt, valstīs ar zemu ienākumu līmeni saslimstība iespējma 11% no populācijas.

5. Sievietes divas reizes biežāk nekā vīrieši slimo ar depresiju.

Autors: Geoff Watts

RigaBrain klienti pēc vismaz 10 desmit seansu apmeklējuma izjutuši pozitīvas izmaiņas cīņā ar depresiju. Pozitīvi rezultāti pēc seansiem paliek uz visu mūžu. Uzzini vairāk: http://www.rigabrain.com/neirofidbeks