Mācību grūtības ir saistītas ar neirālo savienojumu blīvumu

Mācīšanās grūtības nav saistītas ar konkrētiem smadzeņu reģioniem, kā iepriekš uzskatīts, saka pētnieki Kembridžas universitātē. Patiesībā vāji neirālie savienojumi starp noteiktiem apvidiem smadzenēs ir daudz spēcīgāk saistīti ar šāda veida problēmām.

14 līdz 30 procenti bērnu un pusaudžu visā pasaulē ir konstatētas pietiekami smagas mācīšanās grūtības, un to risināšanā nepieciešams atbalsts. Šīs grūtības bieži ir saistītas ar kognitīvām un/vai uzvedības problēmām. Bieži šie bērni saņem formālu diagnozi par konkrētām mācīšanās grūtībām, piemēram, disleksiju vai valodas attīstības traucējumiem, vai ziņu par tādiem attīstības traucējumiem kā uzmanības un hiperaktivitātes traucējumi (UDHS), vai pat autisms.

Zinātnieki ir centušies noteikt konkrētus smadzeņu apgabalus, kas varētu radīt šīs grūtības. Piemēram, iepriekš pētījumos skaidrots, ka UDHS ir saistīts ar priekšējo cingulāta garozu, smadzenītēm, lielo smadzeņu saikli, prefrontālo garozu, premotoro garozu un lielāko pakauša daivu daļu. Daudz variantu – vai ne?

Viens iespējamais izskaidrojums ir tāds, ka katra diagnoze tik ļoti atšķiras indivīda ietvaros, ka ietver dažādu smadzeņu apvidu kombinācijas. Tomēr Kembridžas universitātes zinātnieki uzstāj uz ko citu - patiesībā nav konkrētu smadzeņu apgabalu, kas radītu šīs grūtības. Runa ir par neirālo blīvumu.

Lai pārbaudītu savu hipotēzi, pētnieki kartēja smadzeņu atšķirības 479 bērnu lielā izlasē, no kuriem 337 bija ar mācīšanās/ kognitīvajām problēmām, un 142 bērni veidoja kontroles grupu. Ar algoritma palīdzību tika interpretēti dati, kas iegūti no kognitīviem, mācīšanās un uzvedības aktivitāšu uzdevumiem, kā arī no smadzeņu skenējumiem, izmantojot magnētiskās rezonanses attēlveidošanu (MRI). Pētījums pilnā apmērā lasāms Current Biology.

Pētnieki atklāja, ka novirzes no smadzeņu aktivitātes normas konkrētā smadzeņu reģionā nenozīmē, ka bērnam izpaudīsies, piemēram, UDS vai UDHS. Vēl pārsteidzošāk - viņi konstatēja, ka nevar izvirzīt aksiomu par korelāciju starp problēmām konkrētā smadzeņu reģionā un, piemēram, valodas vai atmiņas problēmām.

Bērniem ar spēcīgi attīstītiem neirālajiem savienojumiem visbiežāk vispār netika konstatēti kognitīvi traucējumi. Turpretim bērniem ar vāja blīvuma neirālajiem savienojumiem kognitīvie traucējumi tika fiksēti spektrā no vidējiem līdz smagiem.

“Zinātnieki gadu desmitiem ir apgalvojuši, ka ir specifiski smadzeņu reģioni, kas ietekmē konkrētu mācīšanās traucējumu izpausmes, bet mēs esam pierādījuši, ka tā nav,” norāda pētījuma vecākais autors Dr. Dankans Astls (Duncan E. Astle). “Patiesībā daudz svarīgāk ir izprast, cik veiksmīgi šie smadzeņu apgabali tiek savienoti. Mācību grūtību pakāpe ir cieši saistīta ar ar neirālo savienojumu blīvumu - mēs domājam, ka to centriem ir būtiska nozīme informācijas apmaiņā starp smadzeņu zonām.”

Protams, ka jauna izpratne rosina izsvērt arī esošos terapijas veidus.

Zinātnisko pierādījumu bāze palīdz ārstiem un pētniekiem izskaidrot, kāpēc ārstēšana ar zālēm nav izrādījusies efektīva, piemēram, konkrētu attīstības traucējumu gadījumā. Ritalīns, piemēram, tiek izmantots UDHS ārstēšanai: tas samazina hiperaktivitāti, bet nemazina kognitīvos traucējumus.

Avots: Roma Siugzdaite, Joe Bathelt, Joni Holmes, Duncan E. Astle. Transdiagnostic Brain Mapping in Developmental Disorders. Current Biology, 2020

RigaBrain Dinamiska neirofīdbeka iekārtas neinvazīvi palīdz smadzenēm darboties optimāli un efektīvi. Jau vairāk nekā 10 gadu pieredzē 80,6 % veiksmes stāstu ar mācību traucējumu mazināšanos un totālu izzušanu! www.rigabrain.com/pieteikties