KĀ NARKOTISKAS VIELAS IETEKMĒ SMADZENES UN CENTRĀLO NERVU SISTĒMU

Narkotikas mijiedarbojas ar smadzenēm un ķermeni, regulējot garastāvokli, emocijas un uzvedības modeļus, mainot smadzeņu ķīmiju un personas percepciju jeb uztveri, līdz ar ko tiek ietekmēts arī indivīds un indivīda mijiedarbība ar pasauli apkārt viņam.

Apreibinošas narkotiskās vielas var samazināt vai paātrināt centrālās nervu sistēmas darbību, kā arī var tikt ietekmētas tādas autonomas funkcijas, kas nepieciešamas izdzīvošanai, kā asinsspiediens, elpošanas sistēmas darbība, sirdsdarbība un ķermeņa temperatūra. lietojot narkotikas arī ķīmisko ziņotāju jeb neirotransmiteru darbība un ķīmisko vielu līmeņi tiek izmainīti, iekļaujot, tādus neierotransmiterus kā:

Dopamīns

Neirotransmiters, kas regulē garastāvokli, sniedz baudas sajūtu, ir iesaistīts kustību veikšanā, kā arī apbalvojuma sistēmas darbībā un no tās izrietošajās uzvedībās. Regulē arī motivāciju un uzmanību.

Serotonīns:

Šis neirotransmiters ir atbildīgs par garastāvokļa stabilizēšanu un emociju regulēšanu.

Gamma-aminosviestskābe (GABA):

GABA darbojas kā dabisks trankvilizators, mazinot stresa reakcijas, samazinot trauksmes līmeni un palēninot centrālās nervu sistēmas funkcijas.

Norepinefrīns:

Līdzīgi adrenalīnam, to bieži sauc par “stresa hormonu”, jo tas paātrina centrālās nervu sistēmas darbību, kā atbildi uz cīnies-vai-mūc (fight-or-flight) apstākļiem. Tas palīdz uzturēt fokusu un uzmanību, palielinot enerģijas līmeņus.

Atsaucoties uz Nacionālo Narkotiku un Atkarību institūtu, smadzeņu reģioni, kas tiek ietekmētu narkotiku atkarības dēļ ir smadzeņu stumbrs, limbiskā sistēma, cerebrālā jeb smadzeņu garoza. Smadzeņu stumbrs kontrolē dzīvības uzturēšanai svarīgās funkcijas- miegu, elpošanu, sirds ritmu, limbiskā sistēma uztur smadzeņu apbalvojuma ceļu, palīdz kontrolēt emocijas un izjust prieku. Smadzeņu garoza tiek uzskatīta par smadzeņu domāšanas centru, kas ir atbildīgs par problēmu risināšanu, plānošanu, lēmumu pieņemšanas spējām, kā arī smadzeņu garoza iesaistās, lai palīdzētu cilvēkiem apstrādāt ar maņām uzņemto informāciju. Jo biežāk narkotikas tiek lietotas, jo lielāka ietekme būs uz smadzeņu ķīmiskajām vielām un ceļiem, kas var novest pie narkotiku atkarības un abstinences sindroma, kad narkotikas izvadās ārā no ķermeņa. Tieksme pēc narkotikām, atkarība, abstinences jeb paģiru simptomi, kopā ar narkotiku lietošanas kontroles spēju izzušanu ir atkarības pazīmes. Amerikas Atkarību medicīnas Apvienība atkarību definē, kā saslimšanu, kas ietekmē smadzeņu ķīmiju un konsistenci, kas noved pie kompulsīvu uzvedību veidošanos, meklējot iespējas tikt pie narkotikām. 2014. gadā Amerikā aptuveni 22 miljoni cilvēku cīnījās ar atkarību.

MARIHUĀNA

Marihuāna ir visbiežāk lietotā narkotika Amerikas savienotajās valstīs, ar vislielāko lietošanas izplatību jauniešu un pusaudžu vecumā, ziņo NIDA (Amerikas Nacionālā Narkotiku Atkarības Asociācija). Marihuānā esošā ķīmiskā viela ir delta-9-tetrahidrokanabiols (TCH), kas mijiedarbojas un saistās ar kanabinoīdu receptoriem smadzenēs, radot melanholisku un relaksējošu efektu. Smadzeņu reģioni ar augstu kanabinoīdo receptoru koncentrāciju tiek smagi ietekmēti. Viena no šādām smadzeņu daļām ir hipokamps, kas atbild par īstermiņa atmiņu, kas nozīmē, ka marihuānas lietošana var kavēt spēju atcerēties nesenus notikumus. Citi smadzeņu reģioni, kas arī tiek ietekmēti ir smadzenītes un bazālie gangliji, kas palīdz kontrolēt koordināciju un gribai nekontrolējamas jeb patvaļīgas kustības. Kad kāds kļūst atkarīgs no marihuānas, tiek ietekmētas motorās funkcijas, novērojamas garastāvokļa svārstības, izmainīta laika un sensorā uztvere, samazinātas atmiņas funkcijas, grūtības skaidri domāt un risināt problēmas, un šie ir tikai galvenie un biežāk sastopamie īslaicīgie blakus efekti.

Marihuāna ietekmē arī dopamīna līmeni smadzenēs, izraisot eiforiju jeb “high”sajūtu, kā to min marihuānas lietotāji. Marihuānai ir arī pāris ilgtermiņa efekti uz smadzenēm, kas īpaši prevalē indivīdiem, kuri lieto marihuānu pirms viņu smadzenes ir pilnībā attīstījušās. Tiek brīdināts par to, ka lietojot marihuānu pusaudžu gados un turpinot to darīt esot pieaugušam, iespējama IQ zaudēšana, kuru nevar atgūt pat ar abstinenci. Kā arī, tiek minēts, ka marihuānas lietošana pirms 18 gadu vecuma paaugstina risku kļūt atkarīgam pieaugušā vecumā. Vismaz 30 procentiem no tiem, kuri lieto marihuānu cietīs no atkarības, šis risks palielinās 4 – 7 reizes, ja marihuānas lietošana uzsākta pirms 18 gadu vecuma. Personai pieaugot, neironi hipokampā dabiskā ceļā pazūd un marihuāna šo procesu paātrina novedot pie atmiņas problēmām. Traucēta koordinācija, grūtības mācīties, miega problēma – var būt ilgtermiņa rezultāts marihuānas lietošanas gadījumā, jo tiek ietekmētas smadzenes. Amerikas Nacionālā Narkotisko vielu asociācija ziņo arī par iespējamu saiti starp marihuānas lietošanu un opistorhozēm, kā arī psihiatriskām saslimšanām , kā šizofrēnija tiem, kuri ir ģenētiski derīgi. Elpošanas un respiratorās sistēmas problēmas, hronisks klepus un bronhīts ir iespējamās papildus sekas hroniskai marihuānas smēķēšanai. Tās lietošana izjauc sirds ritmu un normālas sirds funkcijas.

Sintētiskie kanabinoīdi

Sintētiskā marihuāna, zināma arī kā spais jeb K2 iedarbojas uz smadzenēm līdzīgā veidā kā marihuāna, bet lielākā mērā. Šīs narkotiskās vielas tiek manifakturizētas, lai būtu spēcīgākas un aktīvākas smadzenēs kā dabiski iegūtās. Sintētiskie kanabinoīdi ir pilnīgi kanabinoīdo receptoru tps-1 agonisti jeb CB1, receptori smadzenēs, Šīs narkotikas var būt 100 un pat vairāk reizes spēcīgākas, salīdzinot ar dabiskajā marihuānā THC daudzumu, brīdina žurnāls Forbes. Pasaules Psihiatrijas žurnāls ziņo, ka tirgū pieejamas vairāk kā 200 sintētisko kanabinoīdu formas. Katrai no tām ir savs atšķirīgais ķīmiskā un molekulārā struktūra un katrai no vielām var būt savs neparedzams efekts uz ķermeni un smadzenēm.

HEROĪNS UN IZRAKSTĀMIE (RECEPŠU) OPIOĪDI

Heroīns un recepšu opioīdu kā Oksikodons (OxyContin), vikodīns (acetaminogēns/hidrokodons), fentalīns, metadons un hidromorfīns (Dilaudid) saistās ar opioīdu receptoriem smadzenēs izsaucot dopamīna atbrīvošanos. Šīs narkotikas izaicina smadzeņu limbisko sistēmu, izsauc lielu spēku, ko indivīdi bieži cenšas atgūt, kas noved pie dažādu uzvedību pastiprināšanos. Opioīdās narkotiskās vielas tiek uzskatītas par augsti aktīvām, publicēts, ka gandrīz ceturtā daļa heroīna lietotāju cietīs no opioīdu atkarības. Heroīns tiek uzskatīts par visātrāk reaģējošo opioīdu, ar gandrīz tūlītēju efektu padarot to par ļoti ātri atkarību izraisošu. Kad kāds atkārtoti lieto opioīdus,var izveidoties tolerance pret to, jo ķermenis pierod pie heroīna darbības smadzenēs. Indivīdi var sākt lietot vēl vairāk heroīna, lai izjustu cerētos efektus. Tad smadzenes pārtrauks funkcionēt, kā tās darīja pirms opioīda ievadīšanas, izraisot dopamīna līmeņa kritumu, kad narkotika tiks izvadīta.

“Atkarība no opiopīdiem var rastie ātri. Fiziska abstinence jeb “paģiru sindroms” var izpausties kā saaukstēšanās un emocionālie simptomi abstinences laikā var būt arī depresija, trauksme un bezmiegs”

Opioīdās narkotikas izjauc arī dabisku norepinefrīna ražošanu, kad narkotikas sāk strādāt kā CNS (centrālās nervu sistēmas) depresanti jeb nomācēji. Opioīdi bloķē sāpju sajūtas, izraisa miegainību, samazina ķermeņa temperatūru, samazina sirds ritmu, asinsspiedienu un respiratorās funkcijas. Opioīdu pārdozēšana ir bieži sastopama seka opioīdu lietošanai, kas var rezultēties ar smagu respiratorās sistēmas darbības nomākšanu, kas var būt letāla. Amerikas slimību profilakses un kontroles centrs (CDS) ziņo, ka 60 procenti no nāvēm, pārdozēšanas dēļ 2015. gadā, ir bijušas saistītas ar opioīdu narkotikām un Amerikā no to pārdozēšanas katru dienu mirst 91 cilvēks. Ilgtermiņā, hroniska heroīna lietošana var rezultēties smadzeņu baltās vielas bojājumos, kas negatīvi ietekmē to, kā persona atbild uz stresu, regulē emocijas un pieņem lēmumus. Plaušu darbības komplikācijas un infekcijas, kā arī sirds slimības ir papildus ilgtermiņa bažas, kas saistītas ar patstāvīgu opioīdu lietošanu.

KOKAĪNS, METAMFETAMĪNS UN CITI STIMULANTI

Kokaīns, metamfetamīns un recepšu amfetamīni, kas tiek lietoti, lai ārstētu UDHS, kā piemēram Adderalls un ritalīns tiek klasificēti kā stimulējošas narkotikas. Tas nozīmē, ka tie ļoti paātrina CNS darbību, palielinot sirds ritmu, ķermeņa temperatūru un asinsspiedienu paralēli uzlabojot enerģijas līmeni, fokusu, uzmanību, modrību un nomoda stāvokli. Tie nomāca arī apetīti. Kokaīns un metamfetmanīns jeb mets, izteikti, rada intensīvu eiforijas sajūtu, strauji pārpludinot smadzenes ar dopamīnu. Eiforijas jeb highsajūta ir īsa, lai gan lietojot kokaīnu tiek mēģināts pagarināt šo eiforijas sajūtu. “Lūzums”, kas seko pēc augsta stimulanta var būt ļoti nozīmīgs, atstājot personu ar milzīgu nogurumu, bada sajūtu, mentālu apjukumu, iracionalitāti un depresiju, kam seko intensīva tieksme pēc tā. Stimulējošas narkotikas ir ļoti atkarību izraisošas sakarā ar to, kā tiek ietekmēti dopamīna līmeņi un limbiskā apbalvošanas sistēma. Regulāra kokaīna lietošana var novest pie paranojas un negatīvi ietekmēt CNS funkcijas, izraisot sirds aritmijas, pēkšņu sirds apstāšanos un išēmiskus (skābekļa nepietiekamības) sirds stāvokļus, respiratoro sindromu no kokaīna šņaukšanas, hipertensijas, konvulsijas, trieku un pat nāvi. Metam jeb metamfetamīnam arī izraisa būtiskus bojājumus smadzeņu dopamīna sistēmai, kas izsauc atmiņas un mācīšanās problēmas, problēmas veikt koordinētas – mērķtiecīgas un gribai pakļautas kustības un regulēt emocijas.

Amerikas Nacionālā Narkotiku asociācija brīdina par to, ka pat ilgtermiņa abistence nevar atgriezt atpakaļ visas negatīvās smadzņu izmaiņas, kas radušās meta lietošanas dēļ. Šāda atkarība var paaugstināt arī Parkinsona slimības risku un nervu darbības traucējumus, kas ietekmē kustības.

Benzodiazepīni

Benzodiazepīni narkotikas ir recepšu medikamenti – sedatīvie jeb nomierinošie un trankvilizātori, kā piemēram, diazepāms, lorazepāms, alprazolams un klonazepāms. Šīs vielas tiek izrakstītas, lai ārstētu trauksmi, atbrīvotu muskuļu tensijas jeb saspringumu un tie ir arī miega medikamenti. Tie paaugstina GABA līmeņus smadzenēs un samazina CNS darbību. Tie parasti netiek pietiekami lietoti, bet tos lietojot pārāk daudz- lielās devās var tikt sasniegts eiforisks efekts.

Regulāra benzodiazepīnu lietošana, pat ja tiek lietots kā tas norādīts, var izsaukt toleranci, kas savukārt rezultējas ar to, ka deva jāpalielina. Lielākas devas vai citi veidi kā lietot šīs vielas (sasmalcināt tabletes pulverītī un tās šņaukt, smēķēt, vai injicēt pūderveidīgo vielu, košļāt tabletes, vai uzņemt vairāk kā nepieciešams) var novest pie milzīga apjukumu, ietekmētiem refleksiem un koordinācijai, var pat iestāties koma vai nāve. Jaucot benzodiazepīnus ar alkoholu, opioīdiem,vai citiem CNS depresantiem tiek strauji paaugstināta nāves draudi no pārdozēšanas.

FDA (Food and Drug Administration) savā informācija ziņo, ka alprazolāms jeb XANAX nevar lietot ilgtermiņā, jo tā var izraisīt fizisku un psiholoģisku atkarību, kad tiek uzņemta deva, kas ir lielāka par 4mg dienā, ilgāk kā 12 nedēļas. Pēc benzodiazepīnu atkarības izveidošanās smadzenes piedzīvo atsitiena efektu, kad viela atstāj asinsriti. CNS, kas tika kupēta ar benzodiazpeīniem var sāk strādāt pārlieku aktīvi, smadzenes var palēnināt GABA ražošanas procesus, kā rezultātā parādās trauksme, depresija, miega traucējumi, trīce jeb tremors, pašnāvnieciskas domas, svīšana, hipertensija, neregulārs sirds ritms, muskuļu tensijas un sāpes, slikta dūša un vemšana, pat dzīvību apdraudoši krampji. Tāda ir šo vielu ietekme uz centrālās nervu sistēmas darbību un smadzeņu funkcijām, kādēļ šie līdzekļi vairs nebūtu vēlami tiklīdz izveidojusies atkarība. Tā vietā parasti pakāpeniski tiek samazināta deva, lai to pazeminātu drošā laika periodā, kā arī nepieciešama medicīniska supervīzija, lai cīnītos ar iespējamo abstinences sindromu.

EKSTAZĪ (ECSTASY)

Ekstazī, zināms arī kā Molly, vai pēc sava ķīmiskā nosaukuma MDMA, ir populārs klubos un tā ir psihoaktīva viela. Tā saistās ar serotonīna trasportieriem smadzenēs un tam ir gan stimulējošs gan halucinogēns efektss. Aptuveni stundu pēc tam, kad ekstazī nonāk asinsritē, tas stimulē serotonīna, norepinefrīna un dopamīna aktivitāti. Ekstazī stimulē emocionālas tuvības sajūtu un siltumu, vienlaikus palielinot un izkropļojot citas sajūtas, palielinās enerģijas līmenis, samazinās trauksme un palielinās baudas sajūta. Arī sirds ritms, ķermeņa temperatūra un asinsspiediens paaugstinās ekstazī ietekmē, hipertermija, augsts asinsspiediens, panikas lēkmes, vājums, nekontrolējama zobu klabēšana, neskaidra redze, svīšana, drebuļi, slikta dūša, aritmija, sirds ritma traucējumi, nieru mazspēja, dehidratācija, samaņas zudums un krampji ir iespējamie ekstazī lietošanas blakusefekti un/vai pārdozēšanas sekas. Ekstazī bieži tiek kombinēts ar alkoholu vai citām narkotikām, vai citām toksiskām substancēm, kam var būt potenciāli bīstamas sekas. Tiek brīdināts, ka Mollijā (Molly), kas tiek saukta par “tīro” ekstazī formu var saturēt jebkādus ķimiskus piejaukumus un vielas, kam var būt toksiska iedarbība. Ja persona uzņem papildus devu, kamēr MDMA vēl atrodas organismā, tas var ietekmēt metabolismu, kas var padarīt toksikos efektus un cardiovaskulāros efektus vēl spēcīgākus. Kamēr lielākā daļa blakus efektu izzūd pāris stundās, apjukums un trauksme var ilgt pat nedēļu pēc ekstazī lietošanas. MDMA interferē ar viedu kā smadzenes apstrādā informāciju un saglabā atmiņā, ilgstoši lietojot MDMA, kognitīvie traucējumi var kļūt arvien pamanāmāki. Trauksme, iracionalitāte, miega traucējumi, depresija, agresija, impulsivitāte, apetītes zudums, seskuālo funkciju samazināšanās var būt regulāras ekstazī lietošanas blakus efekti. Ekstazī var būt arī fizioloģiski atkarību izraisošs, novedot pie abstinences, kad narkotika netiek lietota.

LSD, PCP, KETAMĪNS un HALUCINOGĒNI

Šī ir narkotisko vielu klase, kas izraisa realitātes un uztveres izkropļojumus, halucinogēni parasti tiek iedalīti divās galvenajās kategorijās: klasiskie halucinogēni (LSD, peyote, psilocybin, DMT, Ayahuasca) un disocioatīvās narkotikas (PCP, salvija, DXM, ketamīns). Nav tieši zināms un skaidrs, kā šīs narkotikas ietekmē smadzenes, lai gan ir skaidrs, ka tie traucē normālu komunikāciju starp neirotransmiteriem. Tiek lēsts, ka disociatīvās narkotikas izjauc glutamāta darbību un smadzeņu ķīmiju, kas ir saistīta ar atmiņām, kognitīvajiem procesiem, emocijām un to kā cilvēki uztver sāpes. PCP mijiedarbojas ar dopamīnu, kamēr salvija aktivē kappa-opioīdo receptoru nervu šūnās. Disociatīvās narkotikas var likt cilvēkiem justies atdalītiem no sevis, savas vides un realitātes. Tas var rezultēties ar traucējām motorām funkcijām, audiāliem un vizuāliem traucējumiem- dezorientācijām, atmiņas zudumu, trauksmi, nejūtību un ķermeņa tremoru.

Amerikā tiek ziņot, ka klasiskie halucionogēni galvenokārt mijiedarbojas ar serotonīnu un prefrontālo smadzeņu garozu. Garastāvokļa svārstības, realitātes un maņu uztveres, redzes, dzirdes un sajūtu izkropļojums, jūtot lietas, kas patiesībā neeksistē ir plaši izplatīti blakus efekti narkotiku indicētai psihozei, vai “ceļojuma- trip”. Daži cilvēki var justies eiforiski, vai justies, pēc viņu teiktā, garīgi atmodušies, kamēr citi var ciest no panikas, paranojas, trauksmes un izmisuma, kas ir “slikta ceļojuma- bad trip” blakusefekti. Halucianogēnas narkotikas ir neparedzamas un katru lietotāju var ietekmēt citādāk. Halucinogēnās un disociatīvās narkotikas iedarbojas aī ar CNS, izsaucot neierastas ķermeņa temperatūras, sirds ritmu, izmaiņas respiratorās sistēmas darbībā un asinsspiedienā. Tādi simptomi kā miegainums, amnēzija, muskuļi kontrakcijas un krampji, agresija un vardarbība, psihotiski simptomi, kas līdzinās šizofrēnijai un nespēja mobilizēties arī var parādīties. Kopumā halucinogēni netiek uzskatīti par atkarību izraisošiem, lai gan tiem var būt ļaunprātīga ietekme. Psihofarmakoloģijas un terapijas žurnāls vēsta, ka aptuveni 5 % lietotāju var piedzīvot atkārtotu simptomu rašanos vai uzliesmojumus, ko novēro nejauši pat pāris mēnešus vai gadus pēc halucinogēno narkotiku lietošanas. Daži pat var ciest no nopietniem traucējumiem, dēvētiem par persistējošu halocinogēnu uztveres traucējumu vai HPPD, kas ietekmē funkcionēšanu ikdienas dzīvē, kā vizuāli traucējumi, halucinācijas, pastāvīgas psihozes, mentālo problēmu kopums, kas turpinās pat pēc narkotiku lietošanas pātraukšanas. Lietojot halucinogēno narkotiku pat vienu reizi var būt ilgnoturīgs un postošs efekts kā ķermenim tā prātam.

Avots

RigaBrain vairāk nekā desmit gadu ilgajā vēsturē ir bijuši klienti, kuri nākuši optimizēt savas smadzenes pēc narkotisko vielu ietekmes. Optimālas smadzenes palīdz neatgriezties atkarības važās un mazina līdz minimumam blaknes, kuras radījušas narkotiskās vielas. www.rigabrain.com/pieteikties