Neirozinātniece sagrauj mītu par dzimumatšķirībām smadzenēs
Zilas bērnu drēbītes vai rozā? Kas mums būs – puisītis vai meitenīte? Pārgrieziet kūku, un pēc pildījuma krāsas tas jums taps skaidrs! Mēs rīkojamies šādā veidā, jo šīs rīcības slēpj tradicionālu simboliku. Bet vai tā ir patiešām veselīga un vēlama?
Neatkarīgi no dzimuma bērna nākotni zināmā mērā nosaka pārliecinoši pieņēmumi un pārliecības, ka vīrieši un sievietes dara lietas atšķirīgi, jo viņiem ir “atšķirīgas smadzenes”.
„Paga, paga,” smejas pētniece Džina Ripona (Gina Rippon), kura kopš bērnības ir ieinteresēta cilvēka smadzeņu darbības izpētē, “zinātne ir virzījusies tālāk. Tagad mēs esam 21. gadsimtā! ” Ripona ir pacietīga, lai gan viņas balss intonācija ir steidzīga, jo viņa izskaidro, cik svarīgi beidzot sākt runāt par dzimumu stereotipiem, kas patiesībā ļoti ierobežo mūsu kā sabiedrības domāšanu un attīstības iespējas.
Pētniece Ripona un viņas dvīņu brālis dzimumdalīšanas sekas sāka novērot agri. Viņas „nepietiekami labu sasniegumu” mācībās uzrādījušais brālis 11 gadu vecumā tika nosūtīts uz zēnu akadēmisko katoļu internātskolu. Kāpēc? „To ir grūti pateikt. Bet es biju acīmredzami akadēmiski spēcīga. Es biju starp TOP 11 skolēniem valstī.” Viņai piešķīra stipendiju ģimnāzijai, bet viņas vecāki viņu nosūtīja uz meiteņu ne-akadēmisko katoļu klosteri. Skola, kura neatzina zinātni. Skolnieces tika audzinātas kā mūķenes vai diplomātiskas topošās sievas un mātes. “Psiholoģija”, viņa norāda, “bija tuvākā, ko es varēju mācīties, lai izprastu smadzeņu darbību. Man nebija A līmeņu, lai mācītos medicīnu. Es gribēju būt ārste.”
Ripona ieguva psihofizioloģiskās psiholoģijas doktora grādu, un viņas zinātniskā uzmanība tika vērsta uz smadzeņu procesiem un šizofrēniju. Šodien viņa ir kognitīvo zinātņu profesore Astonas Universitātē Birmingemā.
Kas notika ar viņas brāli? Viņas brālis ir mākslinieks, un arī šī profesija zināmā mērā ir pretrunā ar to, ko no viņa sagaidīja abu dvīņu vecāki. Jo – vai tad ar mākslu viens “kārtīgs vīrietis” var nopelnīt naudu?
Ripona ir analizējusi datus par dzimumatšķirībām smadzenēs. Viņa atzīst, ka tāpat kā daudzi citi, viņa sākotnēji meklēja un pētīja šīs atšķirības, taču tā arī nevarēja atrast neko nozīmīgu, un arī pētījumos sāka tikt apšaubīta šādu atšķirību pastāvēšana.
Plasticitāte ir zinātnisks fenomens – smadzenes veidojas un mainās no dzimšanas līdz sirmam vecumam.
Mūsdienās mēs zinām, ka nepastāv “vīriešu smadzenes” un “sieviešu smadzenes”. Tas ir traucējošs un neprecīzs pieņēmums, kas vēsturiski ticis izmantots kā āķis, lai pateiktu – meitenēm nav jēgas veikt zinātniskus pētījumus, jo viņām nav loģisku smadzeņu, vai zēniem nevajadzētu būt emocionāliem un vajadzētu vēlaties vadīt.
Mūsdienu zinātniskā uzmanība ir vērsta uz zināšanām par smadzeņu plastiskumu, kura eksistence ir pētīta tikai pēdējo 30 gadu laikā.
“Tagad ir zinātnisks pamats apgalvot,” saka Ripona, “ka smadzenes veidojas, sākot no dzimšanas brīža un turpina veidoties līdz “kognitīvās klints” vecumam, kad pelēkās šūnas pakāpeniski sāk izzust. Tātad zināmā mērā pastāv attīstības beigu punkts, ko nosaka bioloģiskie faktori, kas katram ir individuāli. Taču smadzeņu plastiskums nodrošina smadzenes ar iespēju teju neierobežoti vākt un pilnveidot cilvēka zināšanas, pieredzi utt.
Ko nozīmē neiroplasticitāte jeb smadzeņu plastiskums? Pieņemsim, ka jūs apgūstat jaunu darbību, piemēram, precīzi ar raketi uzsist pa tenisa bumbiņu. Pirmo reizi veicot aktivitāti, izveidojas jauns neironu “ceļš”, trenējot šo aktivitāti, šis “ceļš” kļūst arvien spēcīgāks, līdz tas kļūst par automātisku “ceļu”. Veicamā aktivitāte kļūst vienkāršāka un vairs neprasa lielu koncentrēšanos un piepūli.
Un šajā kontekstā gan mēs varam runāt par apgūtajām “vīrišķīgajām” vai “sievišķīgajām” smadzenēm, jo ja tiekam mācīti sekot noteiktiem likumiem, kārtībai, veicam noteiktas “vīrišķīgas” vai “sievišķīgas” darbības, smadzenes iemācās noteikta veida uzvedību – tā vienkārši daudz biežāk tiek izmantota un atkārtota.
Ripona regulāri uzstājas skolās. Viņa vēlas, lai, piemēram, meitenēm būtu iespēja kļūt par vadošām zinātniecēm. Viņa vēlas, lai visi bērni zinātu, ka viņu identitāte, potenciāls, spējas, sasniegumi un uzvedība nav bioloģiskā dzimuma noteikti. Viņa gan arī atzīst, ka vecākiem ne vienmēr patīk tas, ko viņa stāsta. Viņi saka, piemēram, šādi: “Man ir dēls un meita, un viņi ir atšķirīgi.”
Kad runājam par vīriešu un sieviešu identitāti, cilvēkiem patīk ideja, ka dzimumi ir atšķirīgi, jo tā ir pazīstama un droša. „Protams, pastāv dzimumu atšķirības. Anatomiski vīrieši un sievietes ir atšķirīgi. Smadzenes ir bioloģisks orgāns. Dzimums ir bioloģisks faktors. Bet šie lielumi ir jāsāk nodalīt no smadzenēm,” uzsver pētniece.
Kā dzimumu stereotipi ir virzījuši smadzeņu pētījumus?
Dzimumu atšķirību un smadzeņu attēlveidošanas pētījumu sākumā vairākas lietas tika darītas nepareizi. Pētījumi tika izstrādāti, pamatojoties uz gadsimtu gaitā radīto spēcīgo stereotipu par atšķirību starp sievietēm un vīriešiem, vai arī dati tika interpretēti stereotipisku sieviešu / vīriešu īpašību kontekstā.
Ja tika konstatētas dzimumatšķirības, tas tika uztverts kā daudz ticamāks pētījums, un zinātnisko žurnālu pārstāvji to publicēja labprātāk nekā gadījumos, kad nekādas atšķirības konstatētas netika. Visbeidzot, slavenie “pierādījumi” (jeb patiesībā mīti) par to, ka sievietēm ir grūti lasīt kartes, un ka vīrieši nevar veikt vairākus uzdevumus vienlaicīgi – padomājiet paši, vai jūsu dzīvē tas reāli apstiprinās?
Viens no svarīgākajiem sasniegumiem pēdējos gados ir apzināšanās, ka pat pieaugušo smadzenes līdz ar saņemto izglītību, darbu, ko mēs darām, hobijiem, kas mums ir, sportu un citām aktivitātēm nepārtraukti mainās un adaptējas.
Tiklīdz mēs saprotam un atzīstam, ka mūsu smadzenes ir plastiskas, dzimumu stereotipu spēks kļūst acīmredzams.
Protams, ka jebkuras pārmaiņas prasa no sabiedrības jaunas izpratnes veidošanu – mēs saprotam, ka daba ir nesaraujami saistīta ar audzināšanu. Tas, ko agrāk uzskatīja par fiksētu un neizbēgamu, tiek uzskatīts par plastisku un elastīgu; un cilvēku sociālie konstrukti tiek nozīmīgi modificēti. Tādi zinātnieki kā Ripona saskaras ar pretestību, nepieņemšanu, un tikai nepagurstoša diskusija ar sabiedrību kādā brīdī pavērsīs svaru kausus šajā izpratnē uz otru – pareizo pusi.
Izvilkums no The Gendered Brain, autore Gina Rippon, publicēts Vintage 2019. gada 28. februārī.
Comentários