KĀ SMADZENES NOSAKA SEKSUALITĀTI

Šis raksts sniegs padziļinātāku izpratni par to, kā smadzenes nosaka seksualitāti.

Klasiski eksperimenti, kuri norisinājās 1950. un 60. gados parādīja, kā dzīvnieku smadzenes nosaka vai viņi uzvedīsies kā sievietes, vai kā vīrieši. Tās nebija tikai viņu hromosomas, lai gan ir būtiska atšķirība starp vīriešiem, kuriem ir viena X un viena Y hromosoma un sievietēm, kurām ir divas X hromosomas (nav Y hromosomas).

Izrādās, ka Y hromosoma ir būtiski nepieciešama, lai veidotos sēklinieki (testis) un tieši testosterons, kurš nāk no šiem sēkliniekiem iedarbojas uz smadzenēm. Agrākie eksperimenti parādīja šo, izmantojot tādas sugas, kā žurkas, kurām šis notiek pēc dzimšanas. Pārsteidzoši, ka dodot testosteronu jaundzimušajām sieviešu dzimuma žurkām tas rezultējās ar seksuālu uzvedību, kas bija daudz līdzīgāka vīriešiem, kad žurkas pieauga. Arī pretējais bija taisnība: noņemot jaundzimušiem vīriešu dzimtes mazuļiem sēkliniekus, tiem parādījās sieviešu uzvedības paterni. Vēlāk šis pats process smadzenēs parādījās grūtniecības laikā tām sugām, kuras bija vairāk nobriedušas kā žurkas, piemēram, jūrascūciņas vai pērtiķi.

Tas atklāja fascinējošas debates par to: vai tas pats notiek ar cilvēkiem, ja jā, tad kā tas notiek? Zināms, ka vīriešu dzimuma embrijam sēklinieki veidojas grūtniecības sākuma posmā (aptuveni 10 nedēļas) un šie jaunie sēklinieki nekavējoties uzsāk testosterona sekrēciju. Tas nozīmē, ka vīrieša smadzenēs testosteronam ir kritiski svarīga loma to attīstības laikā. Kādi ir efekti un vai tie ir ilgnoturīgi citās sugās?

Cilvēka seksualitāte, protams, ir veidota no vairākiem komponentiem, kas savstarpēji pārklājas. Dzimumidentitāte – dzimums ar kuru tu tiec identificēts – to ir gandrīz neiespējami izpētīt dzīvniekos, lai gan zināms, ka daudzu sugu vīrieši pret citiem tēviņiem attiecās citādāk, kas ierosina zināšanas par dzimumu un dzimumu līdzvērtības lomām cilvēkos.

Pētīta ir gan dzimumtieksme, gan seksuālās aktivitātes modeļi. Abos gadījumos testosterona iedarbība (vai tā trūkums) agrā dzīves posmā izmainās dzīvniekiem paredzētajā virzienā. Kā izrādās, testosterons spēlē galveno lomu seksualitātes attīstībā. 1980. gados, kad Vācija vēl bija sadalīta Rietumu un Austrumu pusēs un Austrumvācija bija zem Padomju savienības dominances, zinātnieki piedāvāja ideju, ka cilvēku homoseksualitāte bija rezultāts nepietiekamai testosterona iedarbībai uz dzemdi. Kopš morālā atmosfēra tajā valstī homoseksualitāti uzskatīja par ko riebīgu, viņi ierosināja, ka visām sievietēm- grūtniecēm būtu jābūt šķidrumam, kas apņem augli (vīrišķo), lai pārbaudītu testosteronus. To grūtnieču augļiem , kuriem bija zema vērtība (tā netika specifiski aprakstītas), bija jāveic aborts, tādējādi izslēdzot vīriešus gejus no Austrumvācijas sabiedrības. Šis bija izcils ļaunprātīgs zinātnes izmantošanas piemērs, lai gan tas nekad netika pieņemts.

Bet vai testosteronam ir loma cilvēku seksualitātes attīstībā? Testosterons iedarbojas uz smadzenēm ( un citiem orgāniem) aktivējot kompleksus proteīnus- androgēna receptorus. Ja vēlāk parādās mutācija, smadzenes var nespēt atbildēt uz testosteronu, tas būtu tā it kā tas neeksistētu. Cilvēkos tādi piemēri ir : XY embriji, kuri ir nejūtīgi pret viņu pašu testosteronu. Viņi ir dzimuši un auguši kā sievietes ( viņu dzimumidentitāte ir sieviete). Bieži vien tiek atklāts, ka viņi ir XY indivīdi tikai pubertātes laikā, kas nenotiek- to sauc par androgēna nejūtības sindromu jeb AIS. Viņiem ir normāla izskata sēklinieki, kas apslēpušies vēdera iekšpusē.

Faktiski nav pretējas situācijas (agrīns pārmērīgs testosterona daudzums XX embrijos), lai arī stāvoklis, ko sauc par iedzimtu virsnieru hipotrofiju (CAH) rada sievietēm neparasti lielu testosterona daudzumu, bet tas notiek daudz vēlāk- grūtniecības laikā. Šiem indivīdiem iespējamība uz biseksuālu vai homoseksuālu uzvedību ir augstāka, bet ne ļoti. Daži varētu apspriest arī viņu dzimuma identitāti, bet tā ne nav ne tuvu tik pārsteidzoša kā AIS gadījumā. Atšķirība var būt laika rezultātā: testosterona ietekme attīstības laikā var samazināties. Protams, noteikti nevar izslēgt pirmsdzemdību testosteronu kā spēcīgu (bet ne vienīgo) cilvēka seksualitātes noteicēju.

Atgriežoties pie dzīvniekiem, kas notiek smadzenēs agrā dzīves periodā, kas vēlāk nosaka seksualitāti? Nesenu eksperimentu pierādījumi uzsver reālas atšķirības sieviešu un vīriešu žurku smadzenēs. Hipotalāmā, smadzeņu daļā, kas cieši saistīta ar seksuālo uzvedību (un citām funkcijām) ir bioķīmiski marķieri, esot vīrietim. Šie marķieri (piemēram, paaugstina proteīna daudzumu nervu šūnās, kas saista kalciju) ir viens no gēnu diferenciālās aktivitātes rezultātiem.

Gēnu aktivitāti kontrolē daudzi faktori: viens no tiem ir vai to nomāc vai nē, process, ko sauc par metilēšanu. Tas nozīmē metilgrupas (CH3) pievienošanu gēnam īpašā pozīcijā. Ja tas notiek, gēns tiek inaktivēts jeb nomākts. Interesants fakts ir tas, ka gan vides, gan iekšējie faktori var ietekmēt noteiktu gēnu metilāciju. Tas ir mūsdienu epiģenētiskā priekšmeta pamats. Epiģenētiski notikumi var ilgt ļoti ilgi, pat visu mūžu, atceļot vides un gēnu atdalīšanu, jo abi ir daļa no kopējā mehānisma.

Sieviešu dzimtes žurkām hipotalāmā ir vairāk metilēšanas gēnu kā vīriešiem, kas nozīmē, ka vairāk gēnu tiek inaktivēti. Dodot sieviešu dzimtes žurkām testosteronu pēcdzemdību periodā, tas tiek samazināts. Citiem vārdiem sakot, daži no metilēšanas marķieriem tiek noņemti, atbrīvojot šos gēnus, lai tie kļūtu aktīvi. Šāda tipa sievietes uzvedas vairāk kā tēviņi. Turklāt, iedodot zāles jaundzimušām vīriešu dzimtes žurkām, kas novērš metilēšanu, viņi uzvedas vairāk kā sievietes.

Izskatās, ka smadzenes var attīstīties, apspiežot hipotalāma neironos vairākus gēnus: ja tas tiek atstāts nemainīgs, indivīds attīstīsies kā sieviete. Tas apstiprina ilgstošu uzskatu par to, ka standarta nosacījums ir “sieviete”, tomēr testosterons spēj noņemt izvēlēto metilēšanas tagu, atbrīvojot gēnus, kas nosaka vīrišķu uzvedību. Nepieciešams precīzi zināt, ko šie gēni dara un, kāpēc šiem gēniem vajadzētu norādīt dzimumu. Tas ir tikai sākums- liels izrāviens, dodot iespēju daudz labāk izprast seksualitātes attīstību un to, kas to ietekmē.

Protams, galvenais jautājums ir: vai šo var pielīdzināt arī cilvēkiem? No tā, kas pētniekiem zināms, hipotētiski var paredzēt, ka seksualitāti cilvēkā visās tā formās ietekmē arī sociālie un pieredzes faktori, iespējams, tas ir tikai iespējams, ka tas ir ne tik ļoti pamanāms citās sugās – bet tas var ietvert arī epiģenētiskus notikumus.

RigaBrain smadzeņu treniņu centra apmeklētāji ziņo arī par attiecību uzlabošanos ar citiem cilvēkiem!