Tuvojoties svētkiem – par dāvināšanas psiholoģisko pusi

Kādu laiciņu atpakaļ sarunājāmies ar kādu mediju pārstāvi par dāvināšanas psiholoģiskajiem un neiroloģiskajiem aspektiem. Lūk, sarunas atstāsts!

Dāvanu pasniegšana ir svarīga daļa cilvēku savstarpējās attiecībās, kas norāda arī uz saikni ar ģimeni, draugiem, parādīt, ka viņi ir nozīmīgi, bet, kā jūs domājat – kādu ieguvumu saņem arī dāvanas devējs?

No sākuma pastāstīšu par procesiem, kas notiek smadzenēs, kad dāvinām. Kad kāds mūs pārsteidz vai mums izdodas pozitīvi pārsteigt kādu, smadzenes nelielās devās producē dopamīnu. Dopamīns ir ķīmiska viela, kas liek mums justies labi, to tautā reizēm sauc par “laimes hormonu”. Tas pats notiek, kad dziedam, dzirdam mīļāko dziesmu, palīdzam citiem, ēdam savu mīļāko ēdienu utt. Ja kāda darbība, ko veicam, smadzenēs stimulē dopamīna paaugstināšanos, mēs vēlamies šo darbību veikt atkal un atkal, jo tas mums liek justies mazliet laimīgākiem kā brīdi iepriekš. Tādēļ, manuprāt, dāvanas devējs itin bieži gūst ļoti nozīmīgu guvumu tieši emocionālā ziņā. Psihologi pēta, kas notiek ar mūsu mentālo pusi tad, ja dāvinām no sirds, negaidot neko pretī – cilvēki to izjūt kā apbalvojuma vai atalgojuma saņemšanu.

Psiholoģijā ir pat kāds īpašs termins – altruisms, kas apzīmē laba darīšanu un palīdzību pilnīgiem svešiniekiem, negūstot no tā nekādu redzamu personisku labumu. Mēs to darām daļēji ģenētisku un daļēji – audzināšanas motīvu vadīti.

No citas puses – allaž jāpadomā, ko dāvinām otram cilvēkam, jo mēs varam izvēlēties dāvanas, fokusējoties uz to saņēmēju vai fokusējoties uz to, kas patīk mums pašiem. Lai gan cilvēki visbiežāk norāda, ka izvēloties dāvanu, domā par tās saņēmēju, jāatceras – psihe ir iekārtota tā, ka savas uzmanības epicentrā sev esam mēs katrs pats.

Tādēļ patiesībā arī dāvanas apzināti vai neapzināti izvēlamies pēc principa – vai mums pašiem tās patīk. Sava veida kompromiss ir drīzāk domāt par vērtībām, kas mums ar dāvanas saņēmēju ir kopīgas, un arī dāvanu izvēlēties pēc šīs pašas pieejas – kas patiks mums abiem.

Ir tēze, ka cilvēkiem iekšēji, sniedzot dāvanu, ir arī vēlme – saņemt ko atpakaļ (ne materiālā nozīmē, bet pateicības vārdus, saņēmēja prieku) – vai jūs tam piekrītat un, ja jā, kā šo velmi varētu skaidrot?

Ja ieguldām pūles, laiku un emocionālu iesaisti kādā procesā, tad dabiski rodas vēlme, lai kāds to pozitīvi novērtē. Turklāt tā atkal ir mūsu neapzinātā vēlme pēc dopamīna “devas” organismā – rodas emociju buķete, kad redzam un dzirdam neverbālās un verbālās reakcijas – sejas izteiksmi, žestus, pārsteigumu un prieku balsī, kad apdāvinātais saņem dāvanu, kas viņam patiešām patīk – te arī pašam dāvinātājam ir gan prieks, gan gandarījums, gan apmierinātība. Citiem vārdiem, dāvanas saņēmējs šādi mums izsaka atzinību, un dāvinātāja smadzenēs atkal pastiprināti tiek producēts dopamīns – jūtamies mazliet laimīgāki.

Bieži cilvēki aplami domā, ka jo vairāk naudas ieguldīs dāvanā, jo vairāk dāvanas saņēmējs par to priecāsies. Taču ir pierādīts, ka patiesībā dāvanas materiālā vērtība nemaz nav tik nozīmīgs faktors attiecībā uz to, cik iepriecināts saņēmējs jutīsies. Daudz nozīmīgāka ir nemateriālā vērtība, kas ieguldīta šajā dāvanā un pašā dāvināšanas procesā.

Ja sanāk padomāt arī par šādu aspektu – kā jums šķiet, vai mūsdienās tas varētu būt mainījies, vai pateicības sniegšana par saņemto dāvanu, veltījumu ir nemainīga vērtība?

Manuprāt, pateikšanās ir diezgan dabiska reakcija, tas ir šis pats princips, pateikt otram paldies, ka viņš mums izdara labu. Apzināti vai neapzināti, taču mēs saprotam, ka šim cilvēkam ir bijusi izvēle – tikpat labi viņš varēja labo darbu mūsu labā nedarīt. Ja mēs nepasakām paldies, tad būtībā šis labais darbs, dāvana vai palīdzība no otra cilvēka nav svarīga. Un iespējams, ka arī šeit zināmā mērā darbojas kaut kas līdzīgs instinktīvai reakcijai, jo pētījumos ir pierādīta pateikšanās saistība ar fiziskā ķermeņa labsajūtu – cilvēki, kas biežāk pasakās citiem, bieži ir apveltīti ar labāku veselību, jo organismā ir vairāk šūnu, kas cīnās ar slimībām. Pateicībai patiesībā ir vēl visaptverošāks efekts. Vairākkārtīgi ir pierādīts arī tas, ka cilvēki, kas mācās un spēj būt pateicīgi, apzināti un regulāri attīstot pašā šo izjūtu (piemēram, rakstot pateicības dienasgrāmatu vai sarakstus), ir laimīgāki un optimistiskāki, saskaroties ar dažādiem notikumiem savā dzīvē un apkārtējā vidē. Tādēļ pateikt paldies un ieteikums – arī apzināties un definēt sev, par ko šis “paldies” ir, ir ne vien nemainīga vērtība, bet arī ieteicama ikdienišķa darbība.

RigaBrain komandai klientu pateicība ir kā eliksīrs nākamajām nedēļām! Strādājot jau 14 gadus, mēs saņemam daudz pateicības vārdu no klientiem! Tas mūs iedvesmo un mēs priecājamies un pasakāmies par katru cilvēku, kurš gūst rezultātus ar RigaBrain seasniem! Un tādu cilvēku ir daudz!

Kāda ir Tava pateicība šodien?