Uzmanības neiroķīmija

Fokuss un uzmanība pamatā sakņojas mūsu smadzeņu uzmanības vadības sistēmā, kas tiek modulēta, izmantojot neiroķīmiskos procesus. Tie palīdz mums saglabāt uzmanību.

Kas ir fokusēšanās un uzmanība?

Mūsu smadzenes pastāvīgi tiek apgādātas ar daudzveidīgu sensoru informāciju no apkārtējās vides. Bet ir robeža, cik daudz informācijas smadzenes spēj efektīvi apstrādāt.

Lai pārvarētu robežpunktu – šo vājo vietu, smadzenes ir izstrādājušas efektīvu sistēmu ienākošās informācijas prioritāšu noteikšanai. Mehānisms, kurā galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai būtiskākajai un svarīgākajai informācijai, un pārējais – troksnis – tiek “ignorēts”. Šis mehānisms ir apzināta uzmanība.

Smadzenes ik brīdi koncentrējas daudz vairāk, nekā mēs jebkad varētu aptvert. Lai gan cilvēks visasāk apzinās savu uzmanību, kad apzināti cenšas kaut ko koncentrēt fokusā vai kaut ko meklē, smadzenes patiesībā pievērš uzmanību visai informācijas pasaulei, kuru cilvēks konkrētā brīdī neapzinās – lielākā daļa informācijas apstrādes notiek zemapziņas līmenī.

Vienkārši pastaigājieties. Katrā solī smadzenes pievērš uzmanību zemes kontūrām, katra soļa novietošanai vai jebkādiem šķēršļiem ceļā, kas var izraisīt līdzsvara traucējumus, un lielākā daļa no šī procesa notiek automātiski, mums pat neapjaušot.

Kādi ir uzmanības veidi?

Iedomājieties, ka jūs staigājat pa rosīgu ielu. Tur ir krāsas, formas, skaņas – viss piesaista uzmanību. Šo procesu sauc par “augšupvērsto” uzmanību – dažreiz to sauc arī par eksogēnu uzmanību – iekšējā sensorika vada to informāciju, ko cilvēks pamana. Tur, kur skaļākā balss vai spilgtākā krāsa “uzvar”, un liek cilvēkam pēkšņi mainīt fokusu.

Taču šī ir tikai puse no tā, kā darbojas uzmanības sistēma. Otra puse ir tā, ko sauc par “lejupvērsto” uzmanību – dažkārt tā tiek saukta par endogēno uzmanību. Tieši jūsu smadzenes diktē un virza, kā un kam jums vajadzētu pievērst uzmanību. Tās fokusējas uz to, ko jūs cenšaties sasniegt konkrētajā brīdī, kā arī uz iepriekšējām zināšanām un pieredzi, kas bāzējas jūsu atmiņā.

Smadzeņu uzmanības sistēma arī nodrošina, ka pēc nepieciešamības fokuss tiek mainīts uz priekšu un atpakaļ. Tā ļauj arī sadalīt uzmanību starp divām lietām vienlaikus, kad mēģināt veikt vairākus uzdevumus paralēli. Dažos gadījumos jums tikai uz brīdi jāpievērš uzmanība (īstermiņā), citkārt ir jānotur sava uzmanība ilgstoši – tā saucamā ilgstošā uzmanība.

Turklāt jūs varat selektīvi pievērst uzmanību kādam konkrētam mērķim vai uzdevumam, vienlaikus it kā bloķējot pārējo “troksni” jeb nevēlamo informāciju noteiktā laika posmā – šis veids saucams par selektīvo uzmanību.

Uzmanības neiroķīmija

Jūsu smadzenēs nav viena “uzmanības centra”. Spēja koncentrēt uzmanību ir atkarīga no plaša smadzeņu reģionu tīkla, kas kopā veido smadzeņu “uzmanības sistēmu”. Tā ir sistēma, kas cieši mijiedarbojas ar jūsu domām, darbībām un jūtām.

Uzmanības reģioni atrodas gandrīz katrā smadzeņu daivā. Konkrētais reģionu kopums, kas tiek aktivizēts, kad pievēršat uzmanību, ir atkarīgs no informācijas veida, kas tiek aktivizēts, kā arī no tā, kādā veidā jūs vēršat uzmanību.

Tomēr parasti sadalījums ir šāds: ir galvenais uzmanības tīklojums, kas ietver sensoros apgabalus, lai selektīvi apstrādātu ienākošo informāciju; parietālie reģioni, lai kontrolētu, kur jāpievērš uzmanība vai jāorientējas, un prefrontālie reģioni, kas veido uzmanības koncentrēšanas vadības centru.

Uzmanības neiromodulatori ir acetilholīns, dopamīns un norepinefrīns. Katram no tiem ir vitāli svarīga loma, lai nodrošinātu, ka varat efektīvi pievērst uzmanību, ja tas nepieciešams, un saskaroties ar nevēlamiem traucēkļiem, tos efektīvi izslēgt no uzmanības loka.

Acetilholīns

Acetilholīns (ACh) ir svarīga neiroķīmiska viela smadzenēs uzmanības, mācīšanās un atmiņas nodrošināšanai. Lai gan galvas smadzenēs ir salīdzinoši maz ACh šūnu, salīdzinot ar dažām citām lielākajām neirotransmiteru sistēmām, ACh šūnas, kas rodas evolucionāri vecajā smadzeņu daļā un vidussmadzenēs, iesniedzas gandrīz katrā smadzeņu apvidū.

ACh specifiskie darbības veidi attiecībā uz uzmanību ir samērā sarežģīti. Tomēr kopumā ACh, darbojoties caur muskarīna un nikotīniskajiem receptoriem, palielina uzmanības pievēršanas spējas, modulējot neirālo aktivitāti smadzeņu jušanas (jeb sensorajos), prefrontālajos, parietālajos reģionos.

Sensorajos reģionos, piemēram, vizuālajā garozā, kas tiek aktivizēta redzes fokusēšanas laikā, ACh palielina attiecīgā neirālā signāla stiprumu vizuālajā “uztveres laukā”, lai nodrošinātu, ka tas ir intensīvāks nekā apkārtējie neirālie signāli. Tā smadzenes norāda, kuri redzes lauka apgabali ir vissvarīgākie, kā arī novērš tuvumā esošos traucēkļus, kas citādi varētu traucēt uzmanību.

Parietālajā kontekstā ACh palīdz orientēties un pārorientēties, pievērst uzmanību kaut kam interesējošam vai nozīmīgam.

Prefrontālajā garozā ACh līmenis arvien pakāpeniski palielinās, ja laika gaitā nepieciešams saglabāt uzmanību.

Dopamīns

Lai gan arī dopamīna darbība smadzenēs ir sarežģīta, eksperimentālos pētījumos parādīts, ka dopamīns palīdz palielināt uzmanību, īpaši, lai nodrošinātu, ka jūs pievēršat uzmanību un maināt uzmanību elastīgā un piemērotā veidā, pamatojoties uz iepriekšējo pieredzi. Citiem vārdiem sakot, zinot, ko tas nozīmē – koncentrēties.

Ja katru reizi būtu jāmācās koncentrēties no jauna, tad tiktu tērēts daudz laika, analizējot nebūtisku informāciju. Šādā veidā dopamīns palīdz padarīt uzmanības noturību efektīvu dinamiskā un arvien mainīgā vidē.

Ir divas dopamīna receptoru saimes – molekulas, ar kurām dopamīns saistās, lai nodrošinātu noteiktu efektu smadzenēs. Tās sauc par D1 (kas faktiski ietver D1 un D5 receptorus) un D2 (kas faktiski ietver D2, D3 un D4 receptorus). Šie receptori ir atšķirīgi sadalīti ap smadzenēm un darbojas nedaudz atšķirīgi.

Prefrontālajā garozā, galvenajā smadzeņu apvidū, kas saņem dopamīnerģiskus signālus, dopamīns reaģē, palielinot aktivitāti, bet ne tikai – tas iedarbojas arī uz šūnām, kas ir gan ierosinātā (glutamaterģiskā), gan inhibējošā (GABA-erģiskā) stāvoklī. To darot, dopamīns palīdz līdzsvarot un precizēt kopējo neirālās aktivitātes modeli, lai tas atbilstu konkrētajam mentālajam uzdevumam.

Norepinefrīns

Norepinefrīns (jeb noradrenalīns) ir neiromediators, kas ir ļoti līdzīgs hormonam epinefrīnam (adrenalīnam). Tā ir ķīmiska viela, kas saistīta ar modrību, atmiņu, uzmanību un vispārēju smadzeņu un tātad ķermeņa tonusu, lai rīkotos, kad tas tiek izaicināts vai apdraudēts. Norepinefrīnam ir daudzveidīgs “pienākumu” jeb funkciju kopums smadzenēs, kas izraisa gan konkrētu smadzeņu apgabalu aktivāciju, gan inhibīciju.

Viena no tā galvenajām funkcijām ir veicināt uzbudinājumu – jeb mentālo modrību – un aktivizēt sistēmas, kas līdzatbalsta šo funkciju. Piemēram, noradrenalīns aktivizē holīnerģiskās (ACh) šūnas un inhibē miegu stimulējošās GABAerģiskās šūnas. Galvas smadzeņu modrība parasti uzlabo kognitīvo darbību, ieskaitot uzmanības koncentrēšanu, un paātrina reakcijas spējas.

Noradrenalīns ir svarīgs arī kā uzmanības noturības uz vienu stimulu un citu apkārtesošu stimulu ietekmes mediators – ja jūsu uzmanību pēkšņi “pārķer” negaidīts, jauns vai nozīmīgs stimuls vai notikums, kas rodas vai parādās jūsu tuvumā, noradrenalīns ļauj atgriezties atpakaļ pie pamata uzmanības fokusa.

Smadzenēs noradrenalīns iedarbojas caur divām galvenajām receptoru saimēm – alfa un beta. Tās tiek projicētas uz dažādiem smadzeņu reģioniem, tai skaitā uz viduszonas prefrontālo garozu, uz priekšējo cingulāro garozu – reģionu, kas iesaistīts mūsu identitātes apziņā, kā arī motoro garozu, kas pārrauga kustību plānošanu un izpildi.

Arī pēc RigaBrain seansu apmeklējumiem bieži aptaujās uzrāda, ka ir būtiski uzlabojušās koncentrēšanās spējas!